Ievads
Šodien mēs runājam par nākotni.
Tēma "nākotne" ir ļoti vilinoša runātājiem, jo var krāsaini iztēloties, kas būs, var spekulēt, griezties apkārt, un, ja tas izdodas labi, arī auditorija būs ļoti pārsteigta un varbūt pat aplaudēs.
Taču runātājs tikai ļoti reti riskēs ar to, ka viņa teiktais būs jāsalīdzina ar gaidāmo realitāti. Līdz brīdim, kad nākotne ieradīsies, visi būs aizmirsuši, kas tika pateikts.
Es šodien izvairīšos no prognozēm, jo īpaši attiecībā uz nākotni.
Taču mēs tomēr esam izvēlējušies šī dievkalpojuma tēmu "Baznīca nākotnē, Baznīcas nākotne".
Daži cilvēki brīnās, kas notiks ar baznīcām. Baznīcu atkāpšanās no amata, vismaz lielajās baznīcās, joprojām ir liela, un to daļēji veicina neatrisināti skandāli un slēpti noziegumi, piemēram, atsevišķu priesteru īstenota bērnu ļaunprātīga izmantošana.
Runājot par šo tēmu, diezgan ātri saproti, ka par nākotni var slikti runāt tikai tad, ja bloķē pagātni un nesaskaras ar to.
Pastāv šis nepatīkamais vārds "Nestbeschmutzer", kas patiesībā ir nepareizs. "Ligzdas netīrītājs" nav tas, kurš ar saviem ļaunajiem darbiem aptraipa ligzdu, bet gan tas, kurš norāda uz netīrumiem. Tātad tas patiesībā ir nepareizs, slikts vārds.
Tomēr, lai būtu taisnīgi, ir jāprecizē, ka ir dažādas baznīcas un draudzes, kurām ir atšķirīgas tradīcijas un arī atšķirīga pagātne. Un katrai baznīcai un arī katrai atsevišķai draudzei, protams, ir jāsaskaras ar savu pagātni un, ja ir skeleti skapī, jāatzīst un jāsamierinās ar tiem.
Tomēr mūsu valstī ir diezgan daudz cilvēku, kas noraida baznīcu kopumā un atzinīgi vērtē vispārējo biedru skaita samazināšanos lielajās baznīcās.
Jautājums par jēgu
Vai kristīgā baznīca nākotnē izzudīs?
Es tā nedomāju, taču tā būtu prognoze par nākotni, un no tās es šodien gribēju izvairīties.
Manuprāt, baznīcai ir nākotne, ja tai ir arī jēga nākotnē.
Iespējams, jūs esat dzirdējuši par Vitenbergas pilsētas baznīcu, kur jau 700 gadus karājas ļoti aizskaroša, antisemītiska inkvizīcija. Notika diskusija par to, ko ar to darīt, un tiesa nolēma, ka šis antisemītiskais attēls var palikt, un plāksnīte pie tā paskaidro tā fonu.
Es sev jautāju, kam ir domāta šī baznīcas ēka? Ja tā ir sava veida muzejs, interesanta vieta, tad būtu loģiski atstāt šo apkaunojošo attēlu ar paskaidrojumiem, jo, manuprāt, ir jāsaskaras ar savu vēsturi.
Ja baznīcas ēka kalpo baznīcai kā labas vēsts sludināšanas instruments, tad attēls tiešām būtu jānoņem. Tad tās vieta ir muzejā, kur pagātne tiek dokumentēta un no jauna novērtēta.
Kāds ir baznīcas ēkas mērķis? Kāds ir baznīcas mērķis?
Sākt
Kā tas viss sākās? Bībelē, Apustuļu darbu 2. nodaļā, ir aprakstīts, ka tā sākās Jeruzalemē. Tur notika Vasarsvētku brīnums. Tiem, kas ceļoja kopā ar Jēzu, pēkšņi tika dota iespēja runāt citās valodās. Tas ne tikai mūsdienās cilvēkiem izklausās dīvaini, arī tolaik diezgan daudzi domāja, ka apustuļi droši vien bija piedzērušies.
Pēc tam apustulis Pēteris teica runu par Jēzu Kristu, un klausītāji bija patiesi aizkustināti un pēc tam jautāja, kas viņiem tagad jādara.
Uz to Pēteris atbildēja (Ap.d.2:38,39; NEÜ):
Tas sākas ar vienu personīgi: "Mainiet savu attieksmi", to var tulkot arī kā "Pagriezieties". Un tad tiek runāts par grēku piedošanu, kas saistīta ar Kristības zīmi, un par Svētā Gara dāvanu.
Un visbeidzot tiek uzsvērts, ka Dievs aicina cilvēkus.
Tātad šķiet, ka baznīca nedarbojas tā, ka kāds domā: "Es gribu iesaistīties, tāpēc es pievienojos baznīcai." Tātad baznīca nav vienkārši tā, ka kāds domā: "Es gribu iesaistīties, tāpēc es pievienojos baznīcai." Bet gan tā.
Tā sākas ar attieksmes maiņu, ar sava veida nožēlu, ar apziņu, ka tev ir vajadzīga Dieva piedošana.
Es esmu pārliecināts, ka katrs no mums ir unikāls, vērtīgs cilvēks, pozitīvs vienreizējs, un es to domāju nopietni, esmu par to patiesi pārliecināts.
Bet nemānīsim sevi: Diezgan bieži tas neatspoguļojas mūsu domās, vārdos un darbos. Mūsu rīcība un vārdi laiku pa laikam, neapzināti vai pat tīši, ievaino citus, mums bieži ir sliktas domas utt. Diemžēl tas ir dziļi cilvēciski.
Un baznīcā ir cilvēki, kuri vēlas apzināties savas kļūdas un grēkus un doties pārmaiņu ceļā. Un Dievs iet līdzi, Dievs apsola piedošanu Jēzū Kristū, pavadību un spēku.
Turklāt Dievs kaut kādā veidā, pavisam individuāli, aicina cilvēkus arī doties šajā ceļā.
Ceļā
Kas ir tik īpašs šajā ceļā, kurā ir devušies diezgan daudzi kristieši, tostarp arī es? Blakus fakts ir tāds, ka kristīgā ticība jau tās pirmsākumos bieži tika dēvēta par "ceļojumu". Cilvēks ir ceļā ar Dievu.
Tu sastopies ar problēmām, mazākām un lielākām, reizēm tev ir bail, pietiekami bieži jūties pārņemts, bet tu gandrīz nekad nezaudē cerību un pietiekami bieži dzīve ir patiešām skaista.
Bet es neesmu viens, tad es saprotu, ka Jēzus iet kopā ar mani. Es varu Viņam izliet savu sirdi, es tiešām atrodu atbildes Bībelē. Un, kad man ir patiešām labi, es pateicos Dievam par to.
Varbūt kādām ausīm tas izklausās dīvaini, bet es to tā esmu piedzīvojis, ar kāpumiem un kritumiem vairāk nekā 40 gadus.
Nav runa par pašoptimizāciju, bet par atvērtību, ieklausīšanos, arī kļūdu atzīšanu un piedošanas lūgšanu Dievam un cilvēkam, un, ja nepieciešams, arī par piedošanu.
Tomēr tā ir problēma, ja kristietis jau no paša sākuma zaudē šo attieksmi, šo apziņu, ka ar Dieva palīdzību ir nepieciešamas pārmaiņas. Tad kristietis, ja viņš domā, ka ir patiešām labs, var mutēt un pārvērsties par paštaisnu bļaustītāju. Bet arī no šādas attieksmes cilvēks var atkal atgriezties atpakaļ.
Mēs esam ceļā starp bailēm un cerību, bet cerība uz Jēzu Kristu mūs nes cauri. Mēs vienmēr mācāmies, mums nekad nav jābūt perfektiem un vienmēr apzināmies, ka Dievs ir ar mums.
Baznīcas nākotne?
Un kā tas ir saistīts ar Baznīcas nākotni?Es uzskatu, ka Baznīcai ir nākotne tikai tad, ja cilvēki tajā nezaudēs šo sākumu, šo attieksmi, kas sākas ar Dievu.
Ja Baznīca ir tikai apvienība, varbūt bezpeļņas apvienība, kas dara dažādas lietas, varbūt arī labas lietas, tad, manuprāt, kādā brīdī tā izzudīs. Tad baznīcas kļūs par muzejiem, un cilvēki, kas vēlēsies iesaistīties, dosies uz organizācijām, kas darbojas tieši ar tādu mērķi, kādu viņi vēlas.
Bet, kad cilvēki sāks ar Dievu, sapratīs, ka viņiem ir nepieciešamas pārmaiņas un piedošana, un dosies ceļā kopā ar Jēzu, tad baznīcai ir nākotne.
Un šis ceļš arī izmainīs cilvēku, un šī pārmaiņa, protams, var novest pie tālākas apņemšanās, kur lietas kļūst svarīgas.
Mūsu draudzē mēs pašlaik daudz domājam par to, kādai vajadzētu būt draudzei jeb draudzei nākotnē. Kas ir mūsdienīgs un kas nav mūsdienīgs, kāds dievkalpojuma stils ir jēgpilns u. c. Tās visas ir svarīgas domas. Un mēs nebūt neesam vienīgie. Daudzas kristiešu draudzes un draudzes pašlaik strādā pie šādiem jautājumiem.
Bet, ja pamats, sākums, nav pareizs, tad kādēļ tad ir baznīca? Kaut kā trūkst īpašās baznīcas jēgas, un kas tad ar to notiks?