Ievads
Šodien es vēlētos kopā ar jums nedaudz pārdomāt par dusmām un dusmām. Man ir sajūta, ka vidējā temperatūra mūsu sabiedrībā pēdējos gados ir paaugstinājusies.
Cilvēki ir sašutuši, viņi daudz ātrāk dusmojas, un viņi to parāda. Tā man šķiet, un kādā brīdī šāda veida notikumi nonāk sabiedrībā, un mums ar tiem ir jātiek galā.
Jūs droši vien esat dzirdējuši terminu "dusmīgs pilsonis", kas pirms divdesmit gadiem nepastāvēja. Pirmo reizi tas parādījās 2010. gadā, daļēji saistībā ar Štutgartes 21 un daļēji saistībā ar sašutuma pilnu reakciju uz Sarrazina kritiķiem - nevis pašu Sarrazinu, bet viņa kritiķiem. "Dusmīgs pilsonis" 2010. gadā pat kļuva par gada slikto vārdu.
Es toreiz pat nenojautu par Sarrazinu, bet es dzirdēju terminu "dusmīgs pilsonis" saistībā ar Štutgartes dzelzceļa staciju. Un man šis termins sākotnēji šķita pozitīvs, jo kaut reizi normāli pilsoņi demonstrēja pret kaut ko. Man "dusmīgais pilsonis" bija apvainojums, līdzīgi kā ekodemonstrantu gadījumā "garspalvainais laucinieks".
Par "Štutgarte 21" varat domāt, ko vēlaties, bet 2008. gadā kopējās izmaksas tika lēstas 2,8 miljardu apmērā, un 2019. gadā Federālā revīzijas iestāde brīdināja, ka ar 8,2 miljardiem, iespējams, nepietiks.
Bet paliksim pie dusmīgajiem pilsoņiem. Mans pozitīvais priekšstats par šo vārdu laika gaitā pazuda, jo arvien vairāk bija demonstrāciju, kurās dusmas un agresija vienkārši izpaudās. Un kaut kādā veidā tika zaudēts arī dialoga pamats, piemēram, ar Pegida vai pašreizējām koronavīrusa demonstrācijām.
Kad es biju jauns 80. gados, tas bija miera demonstrāciju laiks, un man vienmēr šķita, ka šīs demonstrācijas ir diezgan vienpusīgas, bet ar šiem cilvēkiem vienmēr varēja runāt. Varēja diskutēt, pat ja tev šķita, ka otra cilvēka viedoklis ir nepareizs. Toreiz arī prese tika pieņemta kā dialoga procesa nepieciešama sastāvdaļa.
Šodien daudzos gadījumos cilvēki vairs nerunā, viņi vairs nevēlas reflektēt, un bieži vien ir tikai dusmas. Tā man šķiet.
Un bieži vien tas pats ir sociālajos tīklos un pārējā internetā. Sašutums un uztraukums rada klikšķus. Man tas iet uz nerviem. Ja kaut kur redzu virsrakstus ar vairāk nekā vienu izsaukuma zīmi, es rakstu principā nelasu.
Taču šķiet, ka cilvēki šodien ir sašutušāki nekā agrāk. Varbūt tas liek justies kā dzīvam, kaut kāda psiholoģiska uzskaite vai kas tamlīdzīgs, es nezinu.
Bet pietiek ar ievadu, paskatīsimies uz Bībeli. Es aptuveni izstudēju visu Bībeli, meklējot tekstus par tēmu "dusmas", un nedaudz tos sakārtoju.
Dieva dusmas
Visbiežāk Bībelē tiek runāts par Dieva dusmām, bet šodien ne par to ir runa, tikai par mājienu, ka Dievam ir vajadzīgs ilgs laiks, lai dusmotos: (Nehemijas 9:17b; NL).
Iespējams, mums vajadzētu to paturēt prātā, kad domājam par cilvēku dusmām.
Cilvēku dusmas
Dusmām var būt arī pozitīva ietekme.
Dusmas kā dzinējspēks
1. Samuēla 11. nodaļā atrodams interesants stāsts par ķēniņa Saula agrīnajām dienām, kas sākas šādi (1. Samuēla 1.-3. p.):
Noskaņojums Jabešā tagad noteikti nebija tik labs (4.-7. p.).
Mēs, protams, varam strīdēties par notikušā detaļām, taču Dieva Gars nāca pār viņu, viņš kļuva ļoti dusmīgs un rīkojās. Tālāk tekstā ir teikts, ka amonīti tika sakauti, jo Sauls rīkojās mērķtiecīgi un apzināti ar savām dusmām.
Ir interesants citāts no pāvesta Gregora Lielā no 6. gadsimta (es to ieguvu no kabarē mākslinieka Georga Šramma):
Saprāts var pretoties ļaunumam ar lielāku spēku, ja tam kalpo dusmas.
Runa nav par aklu niknumu, "jo niknums ir neapvaldīta dusmu māsa". Arī citāts, bet es nezinu, no kā.
Vēl viens produktīvu dusmu piemērs ir Elihu (Ījaba 32:2), jauns vīrs, kura dusmas liek viņam objektīvi iebilst un strīdēties ar Ījabu. Un viņš saka labas lietas, un atšķirībā no pārējiem trim Ījaba draugiem viņa runas pēc tam netiek Dieva nosodītas.
Jēzus dusmas
Arī Jēzū Kristū mēs atrodam dusmas. Lielākā daļa cilvēku varētu domāt par tempļa attīrīšanu, bet tur nav pieminētas dusmas, tikai dedzība, bet ne dusmas.
Es esmu atradis divas vietas, kur Jēzus bija dusmīgs un ... bija. Viņš bija dusmīgs un satraukts par priesteru cietsirdību, kuri nevēlējās, lai Viņš dziedina templī sabatā (Mk 3:5).
Un viņš bija dusmu pilns un arī sāpju pilns pie Lācara kapa, jo cilvēki neticēja viņam, ka Lācars atdzīvosies. Viņš to bija pasludinājis, bet viņi viņam neticēja.
Un abos gadījumos viņš attiecīgi rīkojās un dziedināja vai pat uzmodināja Lācaru no miroņiem.
Taču diemžēl cilvēku dusmas bieži vien nav tik produktīvas un bieži vien rada negatīvas sekas.
Muļķīgas dusmas
Piemēram, dusmas, kas rodas no ievainota lepnuma, es klasificētu kā muļķīgas dusmas.
Ievainots lepnums
Divi piemēri no Bībeles.
Reiz bija kāds varens armijas komandieris vārdā Naamans no Arāma valstības, kuram bija lepras (kaut kas līdzīgs lepras slimībai). Viņam teica, ka viņš varētu atrast palīdzību Izraēlā, un, apceļojot to, viņš nonāca pie pravieša Elīsa (2. Ķēn. 5:9-12; NL):
Vai viņš nezina, kas es esmu? Es esmu svarīgs, un pret mani tā izturēties nedrīkst.
Viņš tiek pārliecināts, pārvar dusmas, nomazgājas Jordānā un tiek dziedināts. Viņa dusmas gandrīz novērsa viņa dziedināšanu. Bet šeit bija laimīgs iznākums.
Vēl viens piemērs bez laimīgām beigām ir atrodams 1. Ķēn. 21. nodaļā par ķēniņu Ahabu (1. Ķēn. 21:1-4; NL).
Viņš to pastāstīja savai sievai Jezabelei, un viņa lika Nabotu nogalināt, lai Ahabam paliktu šis vīna dārzs.
Dusmas no ievainotā lepnuma var novest pie patiešām sliktiem darbiem, tāpēc mums vajadzētu no tā uzmanīties.
Rūgtums
Saistīta negatīva emocija ir rūgtums, tas nav tas pats, kas ievainots lepnums, bet kaut kādā ziņā ir līdzīgs.
Psalmā 73 psalmists runā par to, kādēļ ļaundariem klājas tik labi (Ps 73, 12.13; NL):
Kāpēc viņiem klājas tik labi, bet man ir tik daudz problēmu? Tas nav godīgi.
Bet, kad viņš maina savu perspektīvu, viņš izkļūst no šīs rīcības (Ps 73:21-25; NL):
Es ticu, ka, tāpat kā psalmistam, jums pašiem ir jānonāk līdz šādai personiskai izpratnei, līdz šādai perspektīvas maiņai, līdz jaunam skatījumam uz Dievu.
Būdams šeit, šajā sagatavošanās brīdī, es jautāju sev, kāda loma daudzajos demonstrējumos ir rūgtumam. Rūgtums par bezspēcību, saskaroties ar varenajiem: "Tagad mēs viņiem parādīsim!" Un tas ir tas, ko mēs redzam.
Protams, ir tendence pieņemt objektīvus iemeslus demonstrācijām, kas, tavuprāt, ir pareizi attiecībā uz tēmu un tādiem motīviem kā naids, rūgtums utt. attiecībā uz citiem. Nezinu, var tikai skatīties cilvēkiem uz galvām.
Nekontrolētas dusmas
Taču rodas iespaids, vismaz no plašsaziņas līdzekļiem, ka dusmas uz ielas ir pieaugušas un kļūst arvien vairāk un vairāk nekontrolētas.
Dažreiz cilvēki dusmās dara lietas, kuras vēlāk varētu nožēlot.
Piemērs no 1. Samuēla 20. nodaļas: Jonatāns strīdas ar savu tēvu Saulu par Dāvidu, un tas notiek strīda kulminācijas brīdī (1. Samuēla 20: 32-33; NL):
Es domāju, ka Sauls būtu nožēlojis, ja būtu trāpījis savam dēlam.
Arī Salamana pamācībās ir atrodama kāda gudrība par šo jautājumu:
Salamana pamācībās 12:16; NL
Salamana pamācības 14:29; NL
Salamana pamācības 29:11; NL
Paštaisnas dusmas
Dažkārt mūsu dusmas ir arī zināmā mērā paštaisnas. Godīgi sakot, mums parasti ir vairāk pacietības pašiem pret sevi nekā pret citiem.
Labs piemērs tam ir atrodams 2. Samuēla 12. nodaļā: Dāvids iepriekš bija bijis saistīts ar sievieti vārdā Batšeba, bet šī sieviete bija precējusies ar vienu no viņa kareivjiem vārdā Ūrija, un, kad viņa kļuva no Dāvida stāvoklī, viņš lika Ūriju nogalināt un ātri apprecēja Batšebu, lai šī afēra nenonāktu atklātībā.
Pravietis Nātans šo stāstu izstāsta kā līdzību, un Dāvids to nesaprata un kļuva ļoti dusmīgs uz šo vīru no līdzības (2.Sam.12:5; NL):
Tu esi tas cilvēks, - tad Natanam vajadzēja viņam teikt. Es nedomāju, ka tas ir tik reti, ka mēs paši esam pelnījuši savas dusmas.
Vairāk līdzjūtības pret citu vājībām jau var palīdzēt mums mazāk apvainot sevi.
Kā tikt galā ar dusmām
Tātad, kā jūs tiekat galā ar dusmām? Jums ir jāuztver šīs jūtas nopietni, jo Salamana pamācībās 30:33; NL:
Diemžēl bieži tā arī notiek.
Tomēr Bībelē mēs atrodam dažas gudrības, kas palīdz mums labāk tikt galā ar dusmām.
Salamans Mācītājs 7, 9; NL
Mēs to jau esam pārrunājuši; tev sevi jākontrolē, citādi tu teiksi vai darīsi muļķīgas lietas.
Salamana pamācības 19, 11; NL
Tas palīdz, ja tu ne tikai uzstāj uz savām tiesībām, bet arī spēj piedot kļūdas.
Un Salamana pamācības 15, 1; NL
Nedodiet velnam iespēju iegūt varu pār jums ar dusmām!
Un dažus pantus tālāk (Efeziešiem 4:31, 32; NL):
Jo, un to mēs nekad nedrīkstam aizmirst, kad domājam par dusmām (Jēkaba 1:20, NL):
Tēmu "Kā tikt galā ar dusmām" es vēlētos noslēgt ar vienu no saviem iecienītākajiem pantiem (Rom.12:18-21; NL):
Kopsavilkums
Ļaujiet man rezumēt.
- Uz Dieva dusmām attiecas sekojošais: Viņš piedod, Viņš ir žēlsirdīgs un līdzjūtīgs, lēns dusmoties un pilns nelokāmas mīlestības.
- Dusmām var būt arī pozitīvs efekts un tās var mudināt mūs rīkoties. Jēzus reizēm bija dusmīgs, bet tajā pašā laikā Viņš bija arī nobažījies un rīkojās.
- Taču ir arī daudz muļķīgu dusmu, ko izraisa ievainots lepnums (kā, piemēram, Naamānā) un rūgtums.
- Nekontrolētas dusmas (aizkaitināmība) bieži noved pie problēmām, un tā ir gudrības pazīme - kontrolēt dusmas.
- Dažreiz dusmas ir arī zināmā mērā paštaisnas. Šeit palīdz līdzjūtība pret citu vājībām.
- Arī Bībelē ir sniegti daudzi padomi, kā tikt galā ar dusmām: paškontrole, laipnība, līdzjūtība, dusmu nekopšana.
- Cilvēciskās dusmas neveicina Dieva taisnīgumu, un tādas darbības kā atriebība ir pilnībā jāatstāj Dieva ziņā.