Starp satraukumu un dusmīgiem pilsoņiem... Dusmas ikdienā

Ievads

Šodien es vēlētos kopā ar jums nedaudz pārdomāt par dusmām un dusmām. Man ir sajūta, ka vidējā temperatūra mūsu sabiedrībā pēdējos gados ir paaugstinājusies.

Cilvēki ir sašutuši, viņi daudz ātrāk dusmojas, un viņi to parāda. Tā man šķiet, un kādā brīdī šāda veida notikumi nonāk sabiedrībā, un mums ar tiem ir jātiek galā.

Jūs droši vien esat dzirdējuši terminu "dusmīgs pilsonis", kas pirms divdesmit gadiem nepastāvēja. Pirmo reizi tas parādījās 2010. gadā, daļēji saistībā ar Štutgartes 21 un daļēji saistībā ar sašutuma pilnu reakciju uz Sarrazina kritiķiem - nevis pašu Sarrazinu, bet viņa kritiķiem. "Dusmīgs pilsonis" 2010. gadā pat kļuva par gada slikto vārdu.

Es toreiz pat nenojautu par Sarrazinu, bet es dzirdēju terminu "dusmīgs pilsonis" saistībā ar Štutgartes dzelzceļa staciju. Un man šis termins sākotnēji šķita pozitīvs, jo kaut reizi normāli pilsoņi demonstrēja pret kaut ko. Man "dusmīgais pilsonis" bija apvainojums, līdzīgi kā ekodemonstrantu gadījumā "garspalvainais laucinieks".

Par "Štutgarte 21" varat domāt, ko vēlaties, bet 2008. gadā kopējās izmaksas tika lēstas 2,8 miljardu apmērā, un 2019. gadā Federālā revīzijas iestāde brīdināja, ka ar 8,2 miljardiem, iespējams, nepietiks.

Bet paliksim pie dusmīgajiem pilsoņiem. Mans pozitīvais priekšstats par šo vārdu laika gaitā pazuda, jo arvien vairāk bija demonstrāciju, kurās dusmas un agresija vienkārši izpaudās. Un kaut kādā veidā tika zaudēts arī dialoga pamats, piemēram, ar Pegida vai pašreizējām koronavīrusa demonstrācijām.

Kad es biju jauns 80. gados, tas bija miera demonstrāciju laiks, un man vienmēr šķita, ka šīs demonstrācijas ir diezgan vienpusīgas, bet ar šiem cilvēkiem vienmēr varēja runāt. Varēja diskutēt, pat ja tev šķita, ka otra cilvēka viedoklis ir nepareizs. Toreiz arī prese tika pieņemta kā dialoga procesa nepieciešama sastāvdaļa.

Šodien daudzos gadījumos cilvēki vairs nerunā, viņi vairs nevēlas reflektēt, un bieži vien ir tikai dusmas. Tā man šķiet.

Un bieži vien tas pats ir sociālajos tīklos un pārējā internetā. Sašutums un uztraukums rada klikšķus. Man tas iet uz nerviem. Ja kaut kur redzu virsrakstus ar vairāk nekā vienu izsaukuma zīmi, es rakstu principā nelasu.

Taču šķiet, ka cilvēki šodien ir sašutušāki nekā agrāk. Varbūt tas liek justies kā dzīvam, kaut kāda psiholoģiska uzskaite vai kas tamlīdzīgs, es nezinu.

Bet pietiek ar ievadu, paskatīsimies uz Bībeli. Es aptuveni izstudēju visu Bībeli, meklējot tekstus par tēmu "dusmas", un nedaudz tos sakārtoju.

Dieva dusmas

Visbiežāk Bībelē tiek runāts par Dieva dusmām, bet šodien ne par to ir runa, tikai par mājienu, ka Dievam ir vajadzīgs ilgs laiks, lai dusmotos: (Nehemijas 9:17b; NL).

Tu esi Dievs, kas piedod, žēlīgs un žēlsirdīgs, lēns dusmoties un pārpilns nelokāmā mīlestībā.

Iespējams, mums vajadzētu to paturēt prātā, kad domājam par cilvēku dusmām.

Cilvēku dusmas

Dusmām var būt arī pozitīva ietekme.

Dusmas kā dzinējspēks

1. Samuēla 11. nodaļā atrodams interesants stāsts par ķēniņa Saula agrīnajām dienām, kas sākas šādi (1. Samuēla 1.-3. p.):

1 Amona ķēniņš Nahašs vadīja savu karaspēku pret Jabešu Gileādas apgabalā. Jabešas iedzīvotāji viņam sacīja: "Slēdziet ar mums savienību, un mēs būsim jūsu kalpi." 2 "Labi," sacīja amonietis Nahašs, "es noslēgšu ar jums savienību, bet tikai ar vienu nosacījumu. Es izurbu katram no jums labo aci kā apkaunojumu visam Izraēlam!" 3 "Dodiet mums septiņas dienas, lai mēs izsūtītu vēstnešus uz visām Izraēla zemēm," atbildēja Jabešas vecākie. "Ja neviens neatnāks mums palīgā, mēs pieņemsim jūsu nosacījumu."

Noskaņojums Jabešā tagad noteikti nebija tik labs (4.-7. p.).

4 Kad sūtņi ieradās Gibejā, Saula dzimtajā pilsētā, un pastāstīja tur dzīvojošajiem par viņu grūto stāvokli, visi izplūda asarās. 5 Sauls tikko bija atgriezies no lauka ar saviem lopiem un jautāja: "Kas noticis? Kāpēc visi raud?" Viņi viņam pastāstīja, ko bija ziņojuši ziņneši no Jabešas. 6 Kad Sauls dzirdēja šos vārdus, Dieva Gars nāca pār viņu, un viņš kļuva ļoti dusmīgs. 7 Viņš paņēma divus vēršus, sagrieza tos gabalos un pavēlēja ziņnešiem tos nest pa visu Izraēlu ar šādu vēsti: "Tā notiks ar vēršiem ikvienam, kas atteiksies sekot Saulam un Samuēlam kaujā!" Tad Tā Kunga šausmas pārņēma tautu, un visi vīri uzreiz sapulcējās.

Mēs, protams, varam strīdēties par notikušā detaļām, taču Dieva Gars nāca pār viņu, viņš kļuva ļoti dusmīgs un rīkojās. Tālāk tekstā ir teikts, ka amonīti tika sakauti, jo Sauls rīkojās mērķtiecīgi un apzināti ar savām dusmām.

Ir interesants citāts no pāvesta Gregora Lielā no 6. gadsimta (es to ieguvu no kabarē mākslinieka Georga Šramma):

Saprāts var pretoties ļaunumam ar lielāku spēku, ja tam kalpo dusmas

Runa nav par aklu niknumu, "jo niknums ir neapvaldīta dusmu māsa". Arī citāts, bet es nezinu, no kā.

Vēl viens produktīvu dusmu piemērs ir Elihu (Ījaba 32:2), jauns vīrs, kura dusmas liek viņam objektīvi iebilst un strīdēties ar Ījabu. Un viņš saka labas lietas, un atšķirībā no pārējiem trim Ījaba draugiem viņa runas pēc tam netiek Dieva nosodītas.

Jēzus dusmas

Arī Jēzū Kristū mēs atrodam dusmas. Lielākā daļa cilvēku varētu domāt par tempļa attīrīšanu, bet tur nav pieminētas dusmas, tikai dedzība, bet ne dusmas.

Es esmu atradis divas vietas, kur Jēzus bija dusmīgs un ... bija. Viņš bija dusmīgs un satraukts par priesteru cietsirdību, kuri nevēlējās, lai Viņš dziedina templī sabatā (Mk 3:5).

Un viņš bija dusmu pilns un arī sāpju pilns pie Lācara kapa, jo cilvēki neticēja viņam, ka Lācars atdzīvosies. Viņš to bija pasludinājis, bet viņi viņam neticēja.

Un abos gadījumos viņš attiecīgi rīkojās un dziedināja vai pat uzmodināja Lācaru no miroņiem.

Taču diemžēl cilvēku dusmas bieži vien nav tik produktīvas un bieži vien rada negatīvas sekas.

Muļķīgas dusmas

Piemēram, dusmas, kas rodas no ievainota lepnuma, es klasificētu kā muļķīgas dusmas.

Ievainots lepnums

Divi piemēri no Bībeles.

Reiz bija kāds varens armijas komandieris vārdā Naamans no Arāma valstības, kuram bija lepras (kaut kas līdzīgs lepras slimībai). Viņam teica, ka viņš varētu atrast palīdzību Izraēlā, un, apceļojot to, viņš nonāca pie pravieša Elīsa (2. Ķēn. 5:9-12; NL):

Elīsa sacīja: 9 Tad Naamans ar saviem zirgiem un ratiem devās uz Elīsa māju un gaidīja aiz durvīm. 10 Elīsa caur kalpu sūtīja viņam ziņu: "Ej un nomazgājies Jordānā septiņas reizes. 11 Tad viņš devās pie pravieša, lai viņš nomazgātos septiņas reizes. Tad tava āda atkal kļūs vesela, un tu būsi dziedināts." 11 Naamans dusmās aizgāja. "Es biju domājis, ka viņš nāks pie manis personīgi!" viņš sacīja. "Es gaidīju, ka viņš izstieps roku pār raupjo ādu, piesauks Tā Kunga, sava Dieva, vārdu un mani dziedinās! 12 Vai Abana un Parpars Damaskā nav labāki par visām Israēla upēm? Kāpēc es nevaru tajās nomazgāties un tikt dziedināts?" Un viņš pagriezās un aizgāja prom dusmās.

Vai viņš nezina, kas es esmu? Es esmu svarīgs, un pret mani tā izturēties nedrīkst.

13 Bet viņa biedri runāja ar viņu labi. "Kungs," viņi viņam sacīja, "ja pravietis būtu tevi lūdzis darīt kaut ko lielu, vai tu to nebūtu darījis? Cik daudz vairāk tev būtu jāklausa viņam, ja viņš tev tikai lūdz: "Nomazgājies, lai tu varētu izveseļoties!"?"

Viņš tiek pārliecināts, pārvar dusmas, nomazgājas Jordānā un tiek dziedināts. Viņa dusmas gandrīz novērsa viņa dziedināšanu. Bet šeit bija laimīgs iznākums.

Vēl viens piemērs bez laimīgām beigām ir atrodams 1. Ķēn. 21. nodaļā par ķēniņu Ahabu (1. Ķēn. 21:1-4; NL).

Netālu no Samarijas ķēniņa Ahaba pils Jezreelā bija vīna dārzs, kas piederēja kādam cilvēkam vārdā Nabots. 2 Ahabs sacīja Nabotam: "Tavs vīna dārzs ir tik tuvu manai pilij, atstāj to man, lai es no tā varētu izveidot dārzu. Es tev pretī došu labāku vīna dārzu, vai arī, ja gribi, es tev par to samaksāšu." 3 Bet Nabots atbildēja: "Tas Kungs aizliedz man atdot tev mantojumu, ko es mantoju no saviem senčiem." 3 Bet Nabots atbildēja: "Tas Kungs aizliedz man atdot tev mantojumu, ko es mantoju no saviem senčiem." 4 Sašutis un dusmīgs par to, ka Jezreēlas Nabots bija sacījis: "Es tev nedošu mantojumu, kas man piederēja maniem senčiem," Ahabs devās uz savu pili. Viņš nogulējās gultā, pagrieza seju pret sienu un atteicās ēst.

Viņš to pastāstīja savai sievai Jezabelei, un viņa lika Nabotu nogalināt, lai Ahabam paliktu šis vīna dārzs.

Dusmas no ievainotā lepnuma var novest pie patiešām sliktiem darbiem, tāpēc mums vajadzētu no tā uzmanīties.

Rūgtums

Saistīta negatīva emocija ir rūgtums, tas nav tas pats, kas ievainots lepnums, bet kaut kādā ziņā ir līdzīgs.

Psalmā 73 psalmists runā par to, kādēļ ļaundariem klājas tik labi (Ps 73, 12.13; NL):

12 Paskaties uz šiem bezdievjiem - kamēr viņu bagātība aug, viņi dzīvo ērtu un bezrūpīgu dzīvi. 13 Vai tas viss bija veltīgi, ka es turēju savu sirdi tīru un nedarīju neko ļaunu?

Kāpēc viņiem klājas tik labi, bet man ir tik daudz problēmu? Tas nav godīgi.

Bet, kad viņš maina savu perspektīvu, viņš izkļūst no šīs rīcības (Ps 73:21-25; NL):

Tad es sapratu, cik rūgts es biju un kādas dusmas manī uzbangoja, kad es to visu redzēju. 21 Tad es sapratu, cik rūgts es biju un kādas dusmas manī uzbangoja, kad es to visu redzēju. 22 Cik muļķīgs un nezinošs es esmu bijis - es droši vien jums šķitu kā nesaprātīgs dzīvnieks. 23 Bet es joprojām piederu Tev, Tu tur manu labo roku. 24 Tu vadīsi mani pēc sava padoma un beidzot mani pieņemsi godā. 25 Kas cits man ir debesīs, ja ne Tu? Tu man esi svarīgāks nekā jebkas cits uz zemes.

Es ticu, ka, tāpat kā psalmistam, jums pašiem ir jānonāk līdz šādai personiskai izpratnei, līdz šādai perspektīvas maiņai, līdz jaunam skatījumam uz Dievu.

Būdams šeit, šajā sagatavošanās brīdī, es jautāju sev, kāda loma daudzajos demonstrējumos ir rūgtumam. Rūgtums par bezspēcību, saskaroties ar varenajiem: "Tagad mēs viņiem parādīsim!" Un tas ir tas, ko mēs redzam.

Protams, ir tendence pieņemt objektīvus iemeslus demonstrācijām, kas, tavuprāt, ir pareizi attiecībā uz tēmu un tādiem motīviem kā naids, rūgtums utt. attiecībā uz citiem. Nezinu, var tikai skatīties cilvēkiem uz galvām.

Nekontrolētas dusmas

Taču rodas iespaids, vismaz no plašsaziņas līdzekļiem, ka dusmas uz ielas ir pieaugušas un kļūst arvien vairāk un vairāk nekontrolētas.

Dažreiz cilvēki dusmās dara lietas, kuras vēlāk varētu nožēlot.

Piemērs no 1. Samuēla 20. nodaļas: Jonatāns strīdas ar savu tēvu Saulu par Dāvidu, un tas notiek strīda kulminācijas brīdī (1. Samuēla 20: 32-33; NL):

"Bet ko viņš ir darījis?" Jonatāns gribēja zināt no sava tēva. 32: "Bet ko viņš ir darījis?" Jonatāns gribēja zināt no sava tēva. "Kāpēc viņš būtu jānogalina?" 33 Tad Sauls meta savu šķēpu pret Jonatānu, lai viņu caurdurtu. Tad Jonatāns saprata, ka viņa tēvs ir nolēmis nogalināt Dāvidu.

Es domāju, ka Sauls būtu nožēlojis, ja būtu trāpījis savam dēlam.

Arī Salamana pamācībās ir atrodama kāda gudrība par šo jautājumu:

Salamana pamācībās 12:16; NL

Muļķis ir straujš, bet gudrs cilvēks saglabā mieru, kad viņu apvaino.

Salamana pamācības 14:29; NL

Kas savaldās dusmās, tam ir daudz saprāta, bet ātrais dara lielas muļķības.

Salamana pamācības 29:11; NL

Muļķis dod vaļu savām dusmām, bet gudrs cilvēks tās savaldās.

Es nedomāju, ka tas ir īpaši jākomentē.

Paštaisnas dusmas

Dažkārt mūsu dusmas ir arī zināmā mērā paštaisnas. Godīgi sakot, mums parasti ir vairāk pacietības pašiem pret sevi nekā pret citiem.

Labs piemērs tam ir atrodams 2. Samuēla 12. nodaļā: Dāvids iepriekš bija bijis saistīts ar sievieti vārdā Batšeba, bet šī sieviete bija precējusies ar vienu no viņa kareivjiem vārdā Ūrija, un, kad viņa kļuva no Dāvida stāvoklī, viņš lika Ūriju nogalināt un ātri apprecēja Batšebu, lai šī afēra nenonāktu atklātībā.

Pravietis Nātans šo stāstu izstāsta kā līdzību, un Dāvids to nesaprata un kļuva ļoti dusmīgs uz šo vīru no līdzības (2.Sam.12:5; NL):

"Lai dzīvo Tas Kungs," viņš zvērēja, "ikviens, kas dara šādu lietu, ir pelnījis nāvi!

Tu esi tas cilvēks, - tad Natanam vajadzēja viņam teikt. Es nedomāju, ka tas ir tik reti, ka mēs paši esam pelnījuši savas dusmas.

Vairāk līdzjūtības pret citu vājībām jau var palīdzēt mums mazāk apvainot sevi.

Kā tikt galā ar dusmām

Tātad, kā jūs tiekat galā ar dusmām? Jums ir jāuztver šīs jūtas nopietni, jo Salamana pamācībās 30:33; NL:

Tāpat kā krējuma spiešana rada sviestu un sitiens pa degunu izraisa asiņošanu, tā arī dusmas beidzas ar strīdiem.

Diemžēl bieži tā arī notiek.

Tomēr Bībelē mēs atrodam dažas gudrības, kas palīdz mums labāk tikt galā ar dusmām.

Salamans Mācītājs 7, 9; NL

Neesi straujš savās dusmās, jo dusmas ir muļķu draugs.

Mēs to jau esam pārrunājuši; tev sevi jākontrolē, citādi tu teiksi vai darīsi muļķīgas lietas.

Salamana pamācības 19, 11; NL

Saprotoši cilvēki savaldās dusmās; viņi izpelnās cieņu, kad neievēro netaisnību.

Tas palīdz, ja tu ne tikai uzstāj uz savām tiesībām, bet arī spēj piedot kļūdas.

Un Salamana pamācības 15, 1; NL

Laipna atbilde nomierina dusmas, bet aizvainojoši vārdi tās uzkurina.

Un to visu var apkopot šādā labi zināmā Bībeles fragmentā (Efeziešiem 4:26, 27; NL):

"Nevajag grēkot, kad esat dusmīgi," un neļaujiet saulei uz jūsu dusmām aiziet.

Nedodiet velnam iespēju iegūt varu pār jums ar dusmām!

Un dažus pantus tālāk (Efeziešiem 4:31, 32; NL):

31 Atbrīvojieties no rūgtuma un dusmām, aizvainojuma, rupjiem vārdiem un apmelojumiem, kā arī no katras ļaunprātības. 32 Tā vietā esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi, cits citam piedodot, kā Dievs caur Kristu jums ir piedevis.

Jo, un to mēs nekad nedrīkstam aizmirst, kad domājam par dusmām (Jēkaba 1:20, NL):

Cilvēciskās dusmas nekad nevar radīt neko, kas būtu taisnīgs Dieva acīs.

Tēmu "Kā tikt galā ar dusmām" es vēlētos noslēgt ar vienu no saviem iecienītākajiem pantiem (Rom.12:18-21; NL):

19 Mīļie draugi, nekad nemācieties, bet atriebību atstājiet Dieva dusmībai. 18 Dariet tā, lai jūs dzīvotu mierā ar citiem, cik vien iespējams. Jo ir rakstīts: "Es vienīgais atriebšu, Es vienīgais atmaksāšu ļaunajiem," saka Tas Kungs. 20 Tā vietā rīkojieties tā, kā Raksti saka: "Ja tavs ienaidnieks ir izsalcis, paēdini viņu. Ja viņš ir izslāpis, dodiet viņam dzert, un viņš kaunēsies par to, ko viņš jums darījis." 21 Neļaujieties ļaunuma uzveiktam, bet pārvariet ļaunumu ar labu.

Kopsavilkums

Ļaujiet man rezumēt.

Uz Dieva dusmām attiecas sekojošais: Viņš piedod, Viņš ir žēlsirdīgs un līdzjūtīgs, lēns dusmoties un pilns nelokāmas mīlestības.
Dusmām var būt arī pozitīvs efekts un tās var mudināt mūs rīkoties. Jēzus reizēm bija dusmīgs, bet tajā pašā laikā Viņš bija arī nobažījies un rīkojās.
Taču ir arī daudz muļķīgu dusmu, ko izraisa ievainots lepnums (kā, piemēram, Naamānā) un rūgtums.
Nekontrolētas dusmas (aizkaitināmība) bieži noved pie problēmām, un tā ir gudrības pazīme - kontrolēt dusmas.
Dažreiz dusmas ir arī zināmā mērā paštaisnas. Šeit palīdz līdzjūtība pret citu vājībām.
Arī Bībelē ir sniegti daudzi padomi, kā tikt galā ar dusmām: paškontrole, laipnība, līdzjūtība, dusmu nekopšana.
Cilvēciskās dusmas neveicina Dieva taisnīgumu, un tādas darbības kā atriebība ir pilnībā jāatstāj Dieva ziņā.