Priekšstatu aklā zona

Mote otra acī, mūsu aizspriedumi un kāpēc Jēzus Kristus māca mums pazemību...

Dievkalpojums, , , Kreuzkirche Leichlingen, vairāk...

automātiski tulkots

Ievads

Vai jums ir aizspriedumi? Cik objektīvs esat?

Cilvēki, un es nekādā gadījumā neatbalstu sevi, mēdz uzskatīt sevi par objektīviem un objektīviem.

Par to tika aptaujāti 600 ASV iedzīvotāju, un 85 % no viņiem bija pārliecināti, ka viņi ir mazāk neobjektīvi nekā vidējais amerikānis. Tikai viens dalībnieks uzskatīja, ka viņi ir neobjektīvāki par vidējo (sk. https://de.wikipedia.org/wiki/Bias_blind_spot).

Tas nedaudz atgādina Vācijas autovadītājus, no kuriem 85 % uzskata, ka viņi ir virs vidējā līmeņa autovadītāji. Es to kaut kur lasīju. Protams, tas ir tikpat muļķīgi.

Šādai savas objektivitātes pārvērtēšanai ir pat zinātnisks termins:

Angļu valodā:

Priekšstatu aklā zona

"Bias" var tulkot kā "neobjektivitāti" un "aklo plankumu" kā "aklo plankumu", pamatojoties uz aklo plankumu mūsu acī.

Burtiski tulkojumā tas nozīmē "aizspriedumaina aklums". Oficiālais vācu termins ir "kropļojoša aklums", bet tas kaut kā nav tik skaidrs.

Aplūkosim Bībeles tekstu (Mt.ev.7:1-5; Jaunā Derība):

1 Nesodiet, lai jūs netiktu tiesāti. 2 Jo, kā jūs tiesājat citus, tā arī jūs tiksiet tiesāti, un mēraukla, ar kādu jūs mērojat citus, tiks piemērota arī jums. 3 Kāpēc jūs redzat ērkšķus sava brāļa acī, bet bāku savā acī nepamanāt? 4 Kā tu vari sacīt savam brālim: "Turies mierā, es izņemšu izmetni no tavas acs", bet pats savā acī redzi baļķi? 5 Tu esi liekuļotājs! Vispirms izvelc bāku no savas acs! Tad tu skaidri redzēsi un varēsi izvilkt trumu no sava brāļa acs.

Iztaisnot

Bet kāpēc ir tik slikti tiesāt vai pat nosodīt citus? Es esmu objektīvs un man gandrīz nav aizspriedumu. Un tieši tāpēc es labi varu spriest par to, kas citiem nav kārtībā, vai ne?

Jūs ātri sapratīsiet, ka šī pārmērīgā pašpārliecinātība var novest pie augstprātīgas domāšanas.

To mēs jau atrodam Bībelē, kur farizejs lūgšanā saka (Lk.ev.18:11): Es pateicos Tev, Dievs, ka es neesmu kā tie citi cilvēki, visi tie laupītāji, krāpnieki, laulības pārkāpēji vai tas muitnieks tur.

Šis farizejs, protams, domāja, ka viņš visās lietās ir pārāks par vidējo.

Es domāju, ka vairumam cilvēku šāda uzvedība un domāšana ir diezgan atbaidoša.

Bet atkal: kāpēc "tiesnesis" ir nepareizi?

Bet ne objektīvi

Pirmais aspekts noteikti ir tāds, ka mēs tomēr neesam objektīvi. Tāpēc jūsu un mani spriedumi par citiem bieži vien ir netaisnīgi.

Salamana pamācībās 11:2; NEÜ to saka tik skaisti:

Kad nāk augstprātība, nāk arī kauns, bet gudrība ir saistīta ar pazemību.

Vārda "augstprātība" vietā var lietot arī "augstprātība", "lepnums" vai "augstprātība".

Ja uzskatāt sevi par īpaši objektīvu tādā nozīmē, ka "man ir īpaši skaidrs viedoklis", tad tas ir augstprātīgi un labi nebeigsies.

Šeit tiek pieminēts termins "pazemība", un es uzskatu, ka šis termins kristiešiem ir ļoti svarīgs.

Man ir vajadzīga Dieva žēlastība un piedošana, manas zināšanas ir fragmentāras, es vienkārši nezinu daudzas lietas, un arī otram cilvēkam varētu būt taisnība. Es neredzu dažus fonus, un, iespējams, neesmu pietiekami empātisks, lai saprastu, kāpēc otrs cilvēks rīkojas tā, kā viņš rīkojas. Man bieži vien nav pietiekami skaidra redzējuma, un ar šādu skatījumu es vēlos turpināt iet cauri dzīvei, mācoties, lai iegūtu īstu gudrību.

Kā jūs varat spriest par cilvēkiem ar šādu viedokli? Un tomēr es to daru pietiekami bieži.

Uz sava ķermeņa

Bieži vien mēs saprotam, cik nepareiza var būt šāda vērtēšana, kad mēs paši tiekam ietekmēti. Ja jūtaties netaisnīgi izturēts, un, iespējams, ikviens to ir kādreiz piedzīvojis, tad tas var jūs ļoti nomākt.

Vai tas, iespējams, jau ir iepriekš minētā panta (Mt 7:2; ZT) realizācija?

2 Jo tāpat kā jūs tiesā citus, arī jūs kādreiz tiksiet tiesāti, un mēraukla, pēc kuras jūs mērojat citus, tiks attiecināta arī uz jums.

Šis apgalvojums attiecas uz nākotni, taču bieži vien tas jau notiek šeit. Tas izklausās pēc taisnīga aprēķina: "ar to pašu mēru".

Kā pretstats tam nāk prātā izteikums no Kunga lūgšanas (Mt.ev.6:12):

Un piedod mums mūsu grēkus, kā arī mēs piedodam tiem, kas ir grēkojuši pret mums.

Nekas netiek saskaitīts. Ja jūs lūdzat Dievu, visa vaina tiek piedota, tāpat kā mēs piedodam tiem, kas ir vainīgi pret mums.

Nav vienādas mērauklas, nav citu vainas vērtēšanas: Dievs mums piedod, un mēs piedodam cits citam. Viss.

Protams, tas nav viegli un bieži vien prasa laiku, un atkarībā no vainas veida, piemēram, vardarbības, var gadīties, ka samierināšanās vai kontakti nav iespējami. Pat ja vaina ir krimināla rakstura, ne vienmēr ir iespējams izvairīties no prokuratūras, pat ja attiecīgā persona, iespējams, ir pieļāvusi piedošanu.

Piedošana nenozīmē visu noslaucīt zem paklāja, es tikai gribēju to īsi pieminēt.

Tomēr tas attiecas arī uz mums, kristiešiem:

Un piedod mums mūsu grēkus, kā arī mēs piedodam tiem, kas ir grēkojuši pret mums.

Turklāt

Un jūs varat iet vēl tālāk.

Paralēlajā fragmentā no "tiesneša" teksta ir kaut kas vairāk (Lk.ev.6, 36-38; NEÜ):

36 Esiet žēlsirdīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs. 37 Nesodiet, un jūs netiksiet tiesāti. Nesodiet, un jūs netiksiet nosodīti. Piedodiet, un jums tiks piedots. 38 Dodiet, un jums tiks dots: Jūs tiksiet apbērti ar pilnu, saspiestu, satriektu un pārpildītu labā mēru. Dievs jums lietos to pašu mēru, ko jūs lietojat citiem." Dievs jums lietos to pašu mēru, ko jūs lietojat citiem.

Ar līdzjūtīgu attieksmi cilvēks jau ir zināmā mērā imunizēts pret tiesāšanu.

Un šeit atkal parādās pasākums, taču pozitīvā nozīmē. Runa nav par savu parādu rēķināšanu pret otru, bet drīzāk par aicinājumu dot bez maksas. Un tas, manuprāt, attiecas ne tikai uz nākotni, bet arī uz to, ko mēs saņemsim atpakaļ šeit, uz zemes. "Jūs tiksiet apbērti ar labām lietām."

Taču tas nedarbojas, ja jūs to savstarpēji kompensējat. Es domāju, ka savstarpēja kompensēšana vienmēr ir slikta ideja.

Vai ir jāizņem sadalītājs?

Atgriezīsimies pie šķembas: tā ir jāizlaiž ārā, tas ir nepatīkami. Es to redzu.

Kas ir sadalītājs?

Stāsts par to: Mūsu draugu apciemoja kāds paziņa, kurš tur bija apmeties uz pāris dienām. Līdz šim viss bija kārtībā, viņi jau iepriekš tā bija darījuši, un viss bija kārtībā.

Draugam kādu dienu bija jāstrādā, un paziņa tajā dienā palika dzīvoklī viena. Draugs paskatījās uz draudzenes rakstāmgaldu un saprata, ka tas nav ideāli sakārtots. Tāpēc viņa pārkārtoja rakstāmgalda atvilktņu saturu, lai mūsu paziņa pēc tam varētu labāk orientēties un strādāt pie sava rakstāmgalda.

Viņa ieraudzīja, tā sakot, šķembu, ko izvilka.

Entuziasms par rezultātu bija ļoti ierobežots, jo jaunā kārtība neatbilda mūsu draugam.

Šādai uzvedībai es izvēlētos vārdu "aizskaroša".

Acīmredzot ceļā bija kāda sija.

Bet vai jūs to varat pateikt šādi? (Mt.ev.7:3)

2:3 Kāpēc tu redzi izmetni sava brāļa (vai māsas) acī, bet neredzi bāku savā acī?

Vai ir iespējams saskatīt barus citos, ja tev pašam priekšā ir milzīgs dēlis?

"Tātad otra persona to redz pilnīgi nepareizi. Tas ir acīmredzami." Varbūt es esmu tik ļoti ieslīgusi savā burbulī, tik ļoti neobjektīva, ka kļūdaini pieņemu, ka citiem ir gaisma acīs.

Jēzus Kristus saka, ka cilvēki, šķiet, nepamana gaismu savā acī. Bet kā jūs to varat mainīt?

Tas mūs atgriež pie iepriekš aprakstītās pazemības: man ir vajadzīga Dieva žēlastība un piedošana, manas zināšanas ir fragmentāras, es vienkārši nezinu daudzas lietas, un arī otram cilvēkam varētu būt taisnība.

Šādā pozā es varētu pamanīt gaismu (vecs joks: ar rokām pie ausīm). Dēlis, iespējams, ir uz malas. (Mt 7:3)

4 Kā tu vari sacīt savam brālim: "Turies, es izņemšu no tavas acs trumuli," bet tev pašā acī ir šķēps? 5 Tu, liekuļotājs! Vispirms izvelc bāku no savas acs! Tad tu skaidri redzēsi un varēsi izvilkt trumuli no sava brāļa acs.

"Nekustieties! Es tev parādīšu, kā tas tiek darīts. Bez manis tu nekad neatbrīvosies no šķembas!"

Es domāju, ka vairumā gadījumu jūs varat noteikt, kad jums acī ir ieplīsusi skaidiņa. Jo tā dzelo. Reiz man acī bija metāla šķembiņa, ko oftalmologam nācās izņemt. Tas bija diezgan biedējoši.

Izturēsimies cits pret citu žēlsirdīgi, varbūt pat dalīsimies ar šķembām, ko paši pamanām.

Nu, un mēs visi nevēlamies būt liekēži. Lūgsim viens par otru, lai mēs spētu atpazīt bākas savās acīs un atmest tās malā.

Pēdējais attēls, ko vēlos pieminēt, ir tā sauktais spoguļattēla tests, ko izmanto, lai noteiktu, vai dzīvnieki atpazīst sevi spogulī. Lai to izdarītu, dzīvniekam uzliek zīmi, piemēram, krāsainu plankumu, dzīvniekam to nepamanot. Un, ja dzīvnieks redz šo zīmi spogulī un pēc tam vēlas to no sevis noņemt, tad tas ir izturējis testu.

Tas var būt mūsu tēls. Vai mēs esam gatavi ieraudzīt sevi tādus, kādi esam, ar visām savām kļūdām un arī ar neskaitāmajiem stariem, kas nemitīgi krīt mums acīs?

Kopsavilkums

Ļaujiet man rezumēt: