Ievads
Mēs esam pavadījuši trīs nedēļas, lai dievkalpojumā pievērstos tēmai "miers":
- Miers ar Dievu
- Miers ar tuvāko
- Miers ar sevi
Šīs trīs tēmas ir kaut kādā veidā saistītas. Ja jūs apzināties, ka Dievs ir piedevis jūsu grēkus, ja esat to patiešām sapratuši un iemiesojuši sevī, tad jūs esat daudz žēlsirdīgāki arī pret savu tuvāko un daudz labprātāk piedodat, un tas veicina mieru ar jūsu tuvāko.
Un, ja jūs apzināties, ka esat tikai cilvēks, kas laiku pa laikam kļūdās, pat muļķīgās kļūdās, un zināt, ka jūs joprojām esat mīlēts, tad jūs daudz labāk varat būt mierā ar sevi un daudz labāk varat tikt galā ar savām nepilnībām.
Un jūs, protams, esat daudz iecietīgāks pret sava tuvākā trūkumiem.
Iespējams, šos trīs punktus var pat uzskatīt par savstarpēji papildinošiem:
- Miers ar Dievu kā priekšnoteikums mieram ar sevi.
- Miers ar sevi kā priekšnoteikums mieram ar savu tuvāko
- Miers ar savu tuvāko kā priekšnoteikums kopienai, sabiedrībai, kurā ir vērts dzīvot, politiskajam mieram un daudz kam citam.
Šodienas tēma ir: uzvedība, kas ved uz mieru.
Es domāju, ka mēs parasti domājam par pretējo. Uzvedību, kas rada nesaskaņas.
Man reiz darbā bija kolēģis, kurš rekordīsā laikā visur kļuva nepopulārs, un tas arī izraisīja nemierus. Es pat nezinu, vai viņš to darīja apzināti, bet sūdzības uzkrājās.
Viņš man vienmēr atgādināja romietiņu no Asteriksa grāmatas "Strīds par Asteriksu". Skolā man mācīja latīņu valodu, un tāpēc man, protams, bija jālasa Asterikss, lai atbalstītu savu skolas izglītību.
Šis mazais romietis bija aģents, kura uzdevums bija sēt nesaskaņas starp galiem. Viņam vajadzēja tikai būt klāt, lai cilvēki sāktu strīdēties. Šajā Asteriksa grāmatā šādu strīdu laikā runas burbuļi vienmēr bija iekrāsoti zaļā krāsā, tāpēc bija viegli sekot strīda attīstībai.
Salīdzinājums ar manu bijušo darba kolēģi ne gluži der, jo viņš drīzāk citus vērsa pret sevi, bet abos gadījumos tas kaut kā gāja pats no sevis.
Uzvedību, kas izraisa nesaskaņas, var atrast arī Bībelē jau no paša sākuma. Tā sākas Ēdenes dārzā. Sieviete kārdina vīrieti ēst aizliegto augli, vīrietis vaino sievieti un Dievu, un tas noved pie dzīves, kas ne vienmēr raksturojas ar mieru.
1. Mozus 1:16b; NT Dievs saka sievietei:
Ebreju valodā vārds "vēlme" šeit faktiski nozīmē centienus kādu iemantot. "Vēlme" vai "ilgas", kā tas tiek saukts citos tulkojumos, ir nedaudz neskaidrs. To varētu saprast arī kā pielūgsmi, taču runa ir par kaut ko vairāk. Sieviete vēlas iegūt vīrieti savā īpašumā, bet vīrietis vēlas valdīt pār sievieti. Šeit nesaskaņa ir jau attiecību dīglī.
Mīlestība patiesībā nozīmē vēlmi, lai otram cilvēkam būtu vislabāk, bet tas īsti nesaskan ar valdīšanu vai dominēšanu.
Īpašniecība un valdīšana vairāk atgādina atrašanos vienam pret otru, nevis kopā ar otru, kā nesaskaņas vai uzvaras miers. Spēcīgākais uzvar.
Bet, ja viens otru mīl un patiešām vēlas viņam vislabāko, tad viņi arī būs viens otram vislabākie, un tad attiecībās atgriezīsies dzīvs miers.
Un es ticu, ka miers kopumā ir mūsu misija; šie trīs miera līmeņi - miers ar Dievu, miers ar sevi un miers ar tuvāko - ir mūsu misija.
Tagad es vēlētos aplūkot divus līmeņus, kuros ir iesaistīti miers un nesaskaņas, un vēlos izmantot dažus piemērus no Bībeles.
Sāksim ar
Faktiskie jautājumi
Tas joprojām šķiet salīdzinoši neproblemātiski, jo jūs varat objektīvi izlemt, kas ir labs un kas nav tik labs. Bet kā tikt galā ar atšķirīgiem viedokļiem un kritiku?
Es lasīju 2. Mozus 18:13-27, kur Mozu apmeklēja viņa tēvs Jetro. Viņi bija pavadījuši iepriekšējo dienu kopā. Mozus pastāstīja par to, ko viņš bija piedzīvojis ar Dievu, un Jetro par to bija priecīgs.
Man šī pieeja šķiet ļoti pamācoša. Džetro uzdod jautājumus, viņš vēlas saprast procedūru, pirms spriež par to un dod padomu. Viņš lūdz paskaidrojumu par to, ko Mozus dara un kāpēc viņš to dara.
Un pēc skaidrojuma viņš uzdrošinās spriest par šo pieeju. "Jūs neveicat ļoti labu darbu."
Šeit jūs varat reaģēt dažādi. Mēs vienmēr esam to darījuši šādi, nav cita veida. Jūs esat šeit vienu dienu un domājat, ka varat rīkoties labāk?
Mozus tik ilgi ir tik ļoti izsmēlis sevi savā kalpošanā, un tad kāds nāk un saka, ka tas ir nepareizi?
Par Mozu mēs zinām, ka viņš bija ļoti pieticīgs un pieticīgs cilvēks (4. Mozus 12:3). Viņš turpina klausīties. Un Jetro padoms ir ļoti saprātīgs. Mozus jūt atvieglojumu, iesaistās vairāk cilvēku. Tautas vadīšana no viena cilvēka uzdevuma kļūst par komandas uzdevumu. Ikdienas dzīve kļūst efektīvāka un labāka.
Tāpēc Mozum jāuzņemas citi uzdevumi. Viņam ir jāiemācās deleģēt, viņam ir jāiemācās uzticēties cilvēkiem, jāprot viņus attīstīt un novērtēt. Kā jūs varat atpazīt, vai kāds cilvēks ir spējīgs un uzticams?
Jitro ieteikumā manuprāt ļoti ievērojams ir arī pakārtotais teikums "ja Dievs tev pavēlēs". Jitro arī apzinās, ka viņš nav ēdis gudrību ar karotēm. Lai cik labs šis ierosinājums ir viņa acīs un, manuprāt, arī mūsu acīs, viņš var arī kļūdīties, un viņš to apzinās. Iespējams, ka Dievam tomēr bija padomā kas cits.
Jūs zināt, kā tas ir. Kādam ir lieliska ideja, un tad viņš ir pilnīgi aizvainots, kad otra persona to joprojām nesaprot.
Pazemība vienmēr ir vietā, kad runa ir par tādiem jautājumiem kā, piemēram, kā izvēlēties pareizās struktūras, kā pareizi veikt uzdevumu u. c. Svešiniekam var būt pareizās idejas, bet ne vienmēr. Svešiniekam var būt vai nebūt pareizās idejas, lai virzītos uz priekšu.
Šī pazemība, šī apziņa, ka otram cilvēkam varētu būt labāka perspektīva, nodrošina mieru brīžos, kad, iespējams, ir nepieciešamas pārmaiņas. Otrai personai varētu būt taisnība.
Ja runa ir tikai par faktiem, piemēram, organizatoriskiem vai tehniskiem jautājumiem, atšķirīgi viedokļi un idejas un to, kā tos risināt, ir viena lieta.
Grūtāk kļūst, kad runa ir par ētikas jautājumiem vai ticības jautājumiem. Šādos gadījumos objektivitāte ir sarežģītāka.
Ir piemērs no Apustuļu darbu 10. un 11. nodaļas.
Lai izskaidrotu šo notikumu, ir svarīgi zināt, ka tajā laikā ebrejiem nebija atļauts uzturēt sadraudzību ar neebrejiem reliģisko noteikumu dēļ, piemēram, bija aizliegts ēst kopā.
Šāds viedoklis mums šķiet nedaudz dīvains, īpaši tāpēc, ka mēs paši neesam ebreji. Taču jūdi tolaik to saprata un uzskatīja, ka tas ir pareizi.
Arī apustulis Pēteris sākotnēji tā domāja, bet Dievs viņam caur pieredzi parādīja, ka tā domāt nav pareizi. Viņam bija redzējums, kurā viņam tika parādīti dzīvnieki, kurus jūdiem nebija atļauts ēst, un šajā redzējumā Dievs viņam pavēlēja šos dzīvniekus ēst. Tas notika trīs reizes. Un tad pie viņa ieradās vēstneši no romieša Kornēlija, un Dievs pavēlēja Pēterim iet kopā ar šiem romiešiem.
Un šo romiešu mājā Pēteris tagad saprot, par ko ir runa (Ap.d.10:34-35):
Tad šie romieši saņem Svēto Garu un tiek kristīti.
Tas izraisa nesaskaņas jūdu kristiešu vidū.
Ap.d.11, 1-3; ZD
Īsi paskaidrojums: apgraizīšanas piekritēji, protams, ir cits vārds, kas apzīmē ebrejus (dažos tulkojumos tas ir teikts arī tieši), bet neapgraizītie ir neebrejiem.
Kā Pēteris reaģē uz šīm apsūdzībām?
Dažos citos tulkojumos ir teikts: "tad Pēteris ziņoja, kas tieši bija noticis".
Manuprāt, šis pirmais formulējums ir ļoti lielisks. Tās ir pozitīvas debates. Fakti un argumenti tiek sadalīti un pasniegti tā, lai otra persona tos varētu saprast.
Jūs veltāt laiku, lai izskaidrotu un pārliecinātu citus.
Pēteris varēja teikt: Ei, es ceļoju kopā ar Jēzu, ko tu gribi?
Viņš to nedara. Viņš sīki apraksta savu redzējumu, tikšanos ar romiešiem un to, kā šie romieši saņēma Svēto Garu.
Pēteris viņus pārliecināja ar faktiem un savu uzticamību. Tagad visi bija mierā par to, ka arī ne-jūdi varēja iepazīt Jēzu.
Līdzīgu situāciju mēs atrodam arī tālāk Apustuļu darbos, 15. nodaļā:
Pēc tam notiek diskusija un tiek prezentēti dažādi viedokļi. Pēteris stāsta par savu pieredzi ar romiešiem ap Kornēliju, bet Pāvils un Barnaba ziņo par neskaitāmām cittautiešu atgriešanām.
Galu galā tas beidzas ar ļoti pragmatisku lēmumu.
Baznīcas vecākais Jēkabs to rezumē:
Mums izdevās vienoties par risinājumu. Un tas bija sarežģīts jautājums. No vienas puses, šie četri punkti bija saistīti ar to, ka katrā pilsētā bija ebreji, un viņi gribēja viņus iegūt savā pusē. Un šie punkti Vecajā Derībā bija noteikti arī tiem, kas nebija jūdi un kas vēlējās dzīvot starp jūdiem Izraēlā (3. Mozus 17.18); arī apgraizīšana tiem cilvēkiem tolaik nebija noteikta. Tāpēc jūdi, kas vēl nepazina Jēzu, netika pārāk atgrūsti. Tāpēc tas bija ļoti pragmatisks risinājums, kas noveda pie miera.
Uzvedība / attiecības
Pēc faktiskajiem jautājumiem mēs nonākam pie uzvedības. Tas ir nedaudz sarežģītāk. Bībelē mēs atrodam daudzus praviešus, kuri nosodīja savu tautiešu uzvedību. Cilvēkiem parasti šādi cilvēki nepatīk.
Un šie pravieši tika vajāti, vajāti un dažkārt pat nogalināti.
Arī Jānis Kristītājs, kurš bija publiski kritizējis valdnieku Hērodu Antipu par viņa dzīvesveidu, tika ieslodzīts cietumā un vēlāk nogalināts (Mt.ev.14).
Bet neviens to vairs nedara. Kurš varētu vainot Šrēderu par viņa piecām sievām?
Bet samazināsim to par vienu pakāpi. Kāds tas ir, kad kāds cits kritizē manu uzvedību?
Mēs atrodam šādu pieeju Mt.ev.18:15-17; NT:
Es domāju, ka runa drīzāk ir par acīmredzami nepareizu uzvedību. Jau frāze "konfrontēt viņu" uz to norāda.
Bet arī attiecībā uz uzvedību, kas atrodas pelēkajā zonā, vai ja jūs domājat, ka viņš ar šādu uzvedību kaitē pats sev, varat vismaz daļēji piemērot V.15 - saruna slēgtā telpā.
Kā jums izdodas kritizēt otru cilvēku, bet vienlaikus saglabāt patiesu mieru savā starpā?
Tāpat kā Pēteris, kā jau iepriekš minēts, attaisnoja savu rīcību, konfrontējot citus pa gabaliņam, arī mēs varētu mēģināt attaisnot to, ko slavējam un ko kritizējam. Tomēr, lai to izdarītu, mums ir arī jāsaprot, kāpēc otrs cilvēks rīkojas tā, kā viņš rīkojas. Jums ir jāmēģina paskatīties otras personas acīm.
Bet, protams, jums ir jābūt gatavam arī uz kritiku.
Arī Salamana pamācībās mēs atrodam neskaitāmas atsauces uz šo tēmu, piemēram, Sal.pam.12:1; NT:
Saskaņā ar Elberfeldera Bībeli "pamācību" var tulkot arī kā "pārmetumu". Kad es kaut ko tādu izlasu, es jūtos diezgan muļķīgi.
Un, protams, tonis rada mūziku (Salamana pamācības 15:1; ZT):
vai Salamana pamācības 15, 4; NL:
Runājot par mūsu uzvedību, mēs nevaram tikt tālāk ar tīri objektīvu skatījumu; runa ir par līdzjūtību, sapratni un attiecībām.
Tas ir skaisti formulēts Vēstulē galatiešiem 6, 1.2; Jaunā Derība:
Galu galā "sapratne" nozīmē saprast otru cilvēku, redzēt viņu viņa acīm.
Un jums vienmēr ir jāseko līdzi stāstam ar siju un šķembām ;-)
Tad varbūt mēs varēsim arī mierīgi pārmest viens otram.
Viltus miers
Pilnīguma labad vēlos norādīt, ka var būt arī viltus miers. Patiesībā man prātā nav konkrētas situācijas, taču tā kaut kādā veidā ir daļa no tās.
Bībelē ir stāsts par to, kā viens pravietis izraisīja nepatikšanas.
Šis ir viens no maniem mīļākajiem Bībeles stāstiem:
Divi sabiedrotie ķēniņi vēlējās uzsākt karu (1.Ķēn.22:10-23):
Ir jauki, ja visi ir vienisprātis. Nav konfliktu, nav nesaskaņu, visi ir vienoti. Bet šis pravietis Miha diemžēl bija sabojātājs.
Jūs varētu domāt, ka viņš bija traks, bet viņam bija taisnība. Viss izvērtās tieši tā, kā Miša bija paredzējis.
Es uzskatu, ka viens nemiera cēlājs parasti nav taisnība, vismaz pēc manas pieredzes, bet tā var gadīties, un šajā gadījumā nemiera cēlājs ir uzkurinājis nepareizu mieru.
Vai esat gatavs pārdomāt savu uzvedību un domāšanu? Pat tad, ja esat daļa no vairākuma, jums par paraugu būtu jākalpo tādai pazemībai kā Mozus, ko es aprakstīju iepriekš. Citai personai varētu būt taisnība.
Tas bija tikai īpašs gadījums, ko es pievienoju pilnīguma labad.
Kopsavilkums
Es nonākšu līdz galam:
- Pēdējās nedēļās esam strādājuši pie miera, un es uzskatu, ka šīs tēmas viena otru papildina:
- Miers ar Dievu kā priekšnoteikums mieram ar sevi.
- Miers ar sevi kā priekšnoteikums mieram ar savu tuvāko
- Miers ar savu tuvāko kā priekšnoteikums kopienai, sabiedrībai, kurā ir vērts dzīvot, politiskajam mieram un daudz kam citam.
- Diemžēl nesaskaņas ir pastāvīgs pavadonis (tās sākās jau ar pirmo laulību cilvēces vēsturē), tāpēc mums ir jāmācās ar savu uzvedību radīt mieru.
- Ja viedokļi atšķiras vai kritika ir pamatota, pazemība palīdz mierā rast labāko risinājumu. Varbūt otram cilvēkam ir taisnība, par to ir vērts padomāt. Un Jitro ieteikums par pārstrukturēšanu bija patiešām labs.
- Pēc tam mēs izskatījām divas lietas, kas saistītas ar ticības jautājumiem. Objektīva diskusija, nopietna attieksme pret citiem un konstruktīvas debates noveda pie laba miera rezultāta.
- Un tad mēs domājām arī par to, kā tikt galā ar kritiku - gan kā kritizētājam, gan kā kritizētājam. Svarīga ir vēlme mācīties, draudzīgs tonis, kā arī izpratne par otru cilvēku, mēģinot ieraudzīt viņu savām acīm. Un neaizmirstiet par šķēpu un siju.
- Un retos gadījumos miers ir viltus miers, un nemiera cēlējam ir taisnība.