Stratēģija

Stratēģija? Manai dzīvei? Kopienai?

Dievkalpojums, , , Leihlingenes evaņģēliskā brīvbaznīca, vairāk...

automātiski tulkots

Ievads

Šodien es vēlētos runāt par tēmu "stratēģija".

No pirmā acu uzmetiena tas var šķist mazliet dīvaini kā sprediķa tēma. Es arī negribu šodien runāt par militāriem jautājumiem.

Es naivi ievadīju vārdu "stratēģija" kā meklēšanas vārdu vietnē bibleserver.com. Noklusējuma iestatījums bija Lutera tulkojums, un tur stratēģijas nebija. Tad es pievienoju citus Bībeles tulkojumus un atradu to, ko meklēju: "Cerība visiem", Salamana pamācībās 24:5; HFA:

Jo tikai ar stratēģiju var uzvarēt kaujā, un kur ir daudz padomdevēju, tur ir uzvara.

Tas mūs atgriež pie kara. Tomēr tas ir domāts drīzāk kā tēls, kas ir skaidrs, ja lasām šo teikumu kontekstā (Sal. pam. 24:5-7; HFA):

5 Gudram vīram ir liels spēks, un saprātīgs vīrs iegūst arvien vairāk spēka. 6 Jo tikai ar stratēģiju var uzvarēt kaujā, un, kur ir daudz padomdevēju, tur nāk uzvara. 7 Gudrīgajam gudrība ir nesasniedzama; kad pilsētas padomē tiek apspriesti svarīgi jautājumi, viņam jātur muti ciet!

Tagad man bija interesanti paskatīties, ko citi Bībeles tulkojumi šeit raksta "stratēģijas" vietā:

Man ir programma, kas parāda ebreju vārdus atsevišķiem Bībeles pantiem, bet es nevaru izrunāt ebreju vārdu, kas šeit ir pamattekstā, tāpēc nav jēgas to nolasīt.

tǎḥ-bǔ-lôṯ

Šī programma parāda arī iespējamos vārda tulkojumus, kas ir aizraujoši. Diemžēl šie tulkojumi ir angļu valodā, un vienmēr ir grūti veikt tulkojumu viens pret vienu starp dažādām valodām, īpaši starp trim valodām.

Taču joprojām ir interesanti, kas no tā iznāca. Ko šeit nozīmē tulkojums "cerība uz visu", kas tiek tulkots kā "stratēģija":

Šīs iespējamās nozīmes var iedalīt divās kategorijās.

Pirmā ir apsvēršana, rūpīga pārdomāšana. Tas ietver arī gudru padomu meklēšanu no citiem un to iekļaušanu savās domās.

Otrā kategorija ir vadība. "Stratēģija" vienmēr ir līderības jautājums, un, ja vēlaties par to domāt kā nelīderis, jums jāmēģina uz to raudzīties caur līderības prizmu. Piemēram, ja vēlaties runāt ar savu priekšnieku par uzņēmuma stratēģiju, tas ir jēgpilni tikai tad, ja mēģināt uztvert priekšnieka perspektīvu. Jūsu paša nodaļai vairs nav tik svarīga loma. Kāda jēga ir uzņēmumam kopumā?

Līdzīgi ir ar sabiedrību. Ja vēlaties domāt par stratēģiju, tad jums ir jāatstāj līmenis "man tik ļoti nepatika pēdējais dievkalpojums" un jāapsver, kāds dievkalpojums vai draudze varētu izskatīties nākotnē.

Bet es nevēlos iet tik augstu pirmajā solī. Sāksim ar mūsu personīgo dzīvi.

Stratēģija manai dzīvei

Vai jums, vai man ir stratēģija savai vai manai dzīvei?

Vai jums tāda vispār ir vajadzīga?

Mēs dzīvojam pašnovērtēšanas un pašoptimizācijas laikmetā. Fitnesa lentes ir populāras, veselība ir svarīga. Tomēr šāds teiciens ir diezgan vecs: "Galvenais ir būt veselam!" To es zināju jau 70. gados.

Un mūsdienās uzturs ir puslīdz reliģija. Vienmēr ir jaunas tendences. Piemēram, daži atcerēsies pārtikas kombinēšanas diētu, par kuru cilvēki bija pilnīgi pārliecināti. Šodien par to neko nedzirdat. Agrāk bija zema tauku satura diēta, tagad ir zema ogļhidrātu satura diēta, un tagad jaunais karstais kumoss, eh, tendence, ir periodiska badošanās.

Pēc dažiem gadiem tas atkal būs kaut kas cits. Šķiet, ka katrā mūsu TV ceļveža numurā ir aprakstīta kāda jauna diēta no ASV, kas ir īpaši lieliska un veiksmīga.

Uzturs ir svarīgs. Daži no jums zina, ka es jau kopš vasaras zinu, ka man ir diabēts. Tāpēc kaut kas ir jāmaina. Es vienmēr skatos uz pārtikas produktu, ko pērku, aizmugurē, lai redzētu, cik daudz cukura tajos ir. Dažreiz esi pārsteigts. Piemēram, sulā ir daudz cukura. Glāzē ābolu sulas ir tik daudz cukura, cik 8 cukura kubiņos. Tas jau bija labi, ka man vispār nepatīk dzert sulas.

Manā dzīvē daudz kas ir mainījies: Man vairs nav bezalkoholisko dzērienu, ļoti maz saldumu, un man vajadzētu arī nedaudz zaudēt svaru, tāpēc vairāk pilngraudu miltu, mazliet samazināt čipsus utt. un mēģināt reizi nedēļā 23 km uz darbu nobraukt ar velosipēdu.

Bet tā nav mana dzīves stratēģija. Tā ir tikai reālistiska rūpēšanās par savu veselību, nevis vieglprātīga savas veselības graušana. Es jau esmu nedaudz zaudējis svaru.

Kā tad ir ar saukli: galvenais ir būt veselam?

Lai cik svarīga būtu veselība, tā nav galvenais, un, ja dzīve ir tikai diēta un fitness, tad kaut kas nav kārtībā.

Bet kā tam vajadzētu būt? Vai mums ir vajadzīga mūsu dzīves stratēģija?

Aplūkosim šo jautājumu no mūsu dzīves beigām, 1. Korintiešiem 4:1-5; NGÜ.

1 Tagad arī jūs zināt, kā jums vajadzētu domāt par mums: Mēs esam Kristus kalpi, kuriem uzticēts sludināt noslēpumus, ko Dievs mums atklājis. 2 Un ko sagaida no tā, kam uzticēts kāds uzdevums? Jūs sagaidāt, ka viņš to uzticami izpildīs. 3 Tomēr man nav svarīgi, kādu spriedumu jūs par mani pasludināt un vai kāda cita cilvēciska autoritāte sēž manā spriedumā. Pat es pats neuzdrošinos spriest par sevi. 4 Es nezinu, ka esmu vainīgs kādā lietā, taču tas mani neattaisno. Svarīgi ir tas, kādu spriedumu par mani pasludina Kungs. 5 Tāpēc nesteidzieties ātri tiesāt, bet gaidiet, kamēr Kungs nāks. Viņš izgaismos visu apslēpto, visu, kas vēl ir tumsā, un atklās cilvēku slepenākās domas. Tad ikviens saņems no Dieva atzinību, kādu ir pelnījis.

Šeit Pāvils runā par sevi kā apustuli, taču, manuprāt, tas attiecas arī uz visiem kristiešiem kopumā. Nav nekāda snieguma mērīšanas, nav nekādu cerību uz panākumiem, tiek gaidīts tikai tas, ka tu droši izpildīsi savu uzdevumu. Citos tulkojumos šeit ir rakstīts, ka jums ir jābūt atzītiem par uzticamiem. Un tas nav atkarīgs no mums, lai mēs spriestu, galu galā spriedīs Dievs, pie kam vārdam "tiesāt" ir drīzāk negatīva nokrāsa. Kā kristieši mēs vairs netiekam tiesāti, bet galu galā saņemam atzinību (vai "uzslavu" saskaņā ar citiem tulkojumiem), cik vien mums pienākas.

Šeit jūs varētu justies zem spiediena: Vai es vispār uzticami pildu savu kristieša uzdevumu? Vai es jau zinu savu uzdevumu? Vai es to meklēju pietiekami cītīgi?

Es uzskatu, ka daži cilvēki mēdz sevi pakļaut spiedienam. Iespējams, viņi arī baidās no neveiksmes darbā, tāpēc cenšas sekot līdzi pašoptimizācijai, fitnesam, uzturam u. c., lai gan, protams, tās visas pašas par sevi ir labas lietas.

Taču mēs nedrīkstam aizmirst: Pāvils iepriekš minētajā tekstā runā par sava veida spriedumu, bet tas jebkurā gadījumā ir pozitīvs spriedums: atzinība, uzslava. Tajā nav teikts: tad ikviens saņems no Dieva sodu, kādu ir pelnījis. Drīzāk tur ir teikts: Tad ikviens saņems no Dieva atzinību vai uzslavu, ko viņš ir pelnījis.

Tātad jūs varat pieiet mierīgāk pie stratēģijas jautājumiem, vai ne? Bet kāda ir pareizā stratēģija mūsu dzīvē?

Pirmais Bībeles pants, kas nāk prātā, ir Salamana pamācībās 3:5.6; LUT:

5 Uztici Tam Kungam no visas sirds un nepaļaujies uz savu saprātu. 6 Bet atceries Viņu visos savos ceļos, un Viņš tevi vadīs. 7 Un Viņš tevi vadīs!

vai citā tulkojumā (Salamana pamācības 3, 5.6; NL):

Atceries Viņu visās savās lietās, un Viņš tev rādīs pareizo ceļu. 5 Uzticiies Tam Kungam no visas sirds un nepaļaujies uz savu saprašanu. 6 Atceries Viņu visās savās lietās, un Viņš tev rādīs pareizo ceļu.

Protams, runa nav par to, lai izslēgtu savu prātu. Tā ir tik vērtīga dāvana, ka mums, protams, vienmēr vajadzētu to izmantot.

Taču mums ir arī jāapzinās tās robežas. Tā būtu dzīves stratēģija: izmantot savu prātu, bet apzināties tā robežas un uzticēties Jēzum bez ierobežojumiem.

Šim nolūkam atbilst arī divi nākamie panti (Salamana pamācības 3, 7.8; NL):

Tas padarīs tavu dzīvi veselīgu un dos tev jaunu spēku. 7 Nepaļaujies uz savu gudrību, bet bīsties Tā Kunga un izvairies no ļauna. 8 Tas padarīs tavu dzīvi veselīgu un dos tev jaunu spēku.

"Bailes no Tā Kunga" izklausās nedaudz biedējoši. Oriģinālvalodā ebreju valodā vārds "bailes" jau nozīmē bailes bailīguma nozīmē, bet tas nozīmē arī "gods", "godāt", "cienīt", kā arī "fantastisks", "liels", "iespaidīgs", "satriecošs".

Šī daudzveidīgā šī vārda "bīties" nozīme, cerams, ļauj saprast, ka ir vērts uzticēties Dievam. Šis krāšņais, apbrīnojamais, apbrīnojamais, bet arī bijību raisošais Dievs ir mūsu pusē.

Tam vajadzētu būt mūsu dzīves pamatā.

Bet vai tas ir pietiekama "stratēģija"? Jūs varat padomāt par to, ko vēlaties darīt ar savu dzīvi.

Cilvēki, kas vecāki par 40 gadiem, bieži vien par to domā vairāk. Bieži vien bērni ir izauguši, jūs esat vairāk nostiprinājušies, jūs vairs tik ļoti nekontrolē apstākļi, bet jums ir lielāka brīvība organizēt savu dzīvi. Un tad jūs veicat inventarizāciju, vidusmūža bilanci. Un, ja rezultāts nav apmierinošs, tas var pārvērsties par pusmūža krīzi. Daži cilvēki tad met visu no jauna, sāk visu no jauna, atstāj savu iepriekšējo dzīvi aiz muguras. Protams, ne vienmēr tas ir saistīts ar pusmūža krīzi, bet es saprotu šo savas dzīves izvērtēšanas procesu. Cik gadu man vēl ir atlikuši, ko es vēlos ar tiem darīt? Kā man rīkoties, ja bilance nav apmierinoša?

Neviens negrib pēc tam sēdēt veco ļaužu pansionātā un sērot par zaudētajām iespējām.

Un ko vēl Dievs man ir ieplānojis?

Es nedomāju, ka jūs varat izvairīties no šādām domām, un jums arī nevajadzētu.

Vairāk par personīgās dzīves stratēģijas tēmu es nevaru daudz ko izdomāt. Varbūt tas bija pārāk maz metodikas vai kas tamlīdzīgs. Ir dzīves konsultanti vai dzīves treneri, kuriem jūs varat samaksāt, lai viņi kopā ar jums izstrādātu dzīves stratēģiju un vadītu jūs tās īstenošanā. Tas maksā daudz naudas, un es nezinu, vai tas palīdz.

Bet sarunas ar draugiem par to, ko tu vēlies, kādi sapņi tev vēl ir un kur, tavuprāt, Dievs vēlas tevi aizvest, noteikti ir noderīgas.

Un uzticēšanās Dievam ir svarīgs pamats šādām domām. Domājiet par Viņu, lai ko jūs darītu, tad Viņš jums parādīs pareizo ceļu. Un neuzticieties uz savu gudrību, bet paļaujieties uz Dievu un bīstieties Dieva (pareizajā veidā).

Baznīcas stratēģija

Kad jūs domājat par "stratēģiju", jūs, iespējams, domājat par baznīcu, nevis par savu personīgo dzīvi. Vai arī jūs varētu domāt, ka stratēģija vispār nav piemērota baznīcai.

Mēs turpināsim kā līdz šim, pietiekami daudz lūgsimies, un tad baznīca šādi turpināsies nākamos 100 gadus.

Tā pat varētu būt stratēģija. Ja mēs lūdzam un Dievs mums skaidri parāda, ka ir labi tā, kā ir, tad tā darbosies.

Dažreiz jūs nevarat izdomāt neko, ko mainīt. Varbūt lietas šķiet mazliet apmākušās.

Apustuļu darbos 16, 25.26; NL Pāvils un Sīla atradās ļoti sarežģītā situācijā. Viņi atradās cietumā, un pret viņiem pat bija netaisnīgi izturējušies:

25 Ap pusnakti Pāvils un Sīla lūdzās un slavēja Dievu ar dziesmām. Citi ieslodzītie viņus klausījās. 26 Pēkšņi notika spēcīga zemestrīce, un cietums satricinājās līdz pamatiem. Visi vārti izsprāga, un visiem ieslodzītajiem nokrita ķēdes!

Viņi lūdzās un dziedāja dziesmas, lai slavētu Dievu. Mēs nezinām, vai viņi lūdza par šo zemestrīci. Mēs arī nezinām, vai viņi dziedāja slavas dziesmas tikai paši sev vai arī apzināti dziedāja tās saviem līdzcietējiem, saskaņā ar vārdiem: "Dievs ir tik liels, ka visiem vajadzētu to dzirdēt." Mēs nezinām, vai viņi dziedāja slavas dziesmas tikai sev, vai arī tās dziedāja apzināti saviem līdzcietējiem.

Ārējā situācija šķiet neskaidra, jo no cietuma parasti netiek izkļūts ārā. Taču Pāvils un Sīla domāja par citiem, kas arī atradās tādā pašā situācijā. Un Dievs kardināli mainīja situāciju. Rezultātā cietuma priekšnieks un viņa ģimene nāk pie ticības, un pirmā redzamā pārmaiņa viņa dzīvē ir tā, ka viņš ārstē Pāvila un Sīlas brūces.

Tātad lūgšana un gaidīšana ne vienmēr ir sliktākā stratēģija. Bet vai mēs lūdzam arī par to, lai mūsu apjukušās situācijas mūri sabruktu?

Patiesībā mēs iedomājamies, ka stratēģija ir mazliet vairāk nekā tas. Bībelē, īpaši apustuļu laikā, mēs atrodam arī mājienus par to.

Apustuļu darbu 13:2 (Jaunā Derība) ir aprakstīts pirmā pierakstītā apustuļu ceļojuma sākums:

Kādu dienu, kad draudze ar lūgšanām un gavēni kalpoja Kungam, Svētais Gars sacīja: "Atlaidiet man Barnabu un Saulu uzdevumam, kam Es viņus esmu aicinājis." 3 Un pēc turpmākiem gavēņiem un lūgšanām uz abiem tika uzliktas rokas, un viņi tika sūtīti tālāk.

Šeit Svētais Gars sāk pirmo misionāru ceļojumu. Baznīcai tajā laikā vēl nebija izstrādāta stratēģija evaņģelizācijai Eiropā. Iespējams, viņiem nebūtu ienācis prātā sūtīt savus visefektīvākos darbiniekus.

Interesanta detaļa šeit ir tā, ka šajā tulkojumā draudze kalpo Tam Kungam ar lūgšanām un gavēni. Citos tulkojumos ir teikts, ka tikai baznīcas pravieši un skolotāji lūdzās un gavēja vai arī pielūdza un gavēja. Acīmredzot šeit to nevar tik skaidri tulkot.

Taču tam nav nozīmes, misionāru ceļojumu ir ierosinājis Svētais Gars, iespējams, varētu teikt, ka pasaules evaņģelizācijas stratēģiju ierosināja Svētais Gars.

Otrajā misijas ceļojumā ir iesaistīti Pāvils un Barnaba. Viņi vēlas atkal redzēt savas dibinātās draudzes, viņi apsver, kurus cilvēkus ņemt līdzi. Nav skaidri pateikts, ka vienam no viņiem bija, piemēram, redzējums, kurā Svētais Gars viņam teica: "Dodies ceļā!".

Nē, viņi par to domā, apmainās idejām, protams, lūgšanu pavadībā, un pieņem lēmumu.

Taču Pāvils un Barnaba nebija vienisprātis, viņi sastrīdējās un šķīrās. Tomēr, neskatoties uz visiem strīdiem, viņi šķīrās saprātīgi. Barnaba devās uz Kipru, kur viņi iepriekš bija kopā, bet Pāvils devās uz ziemeļiem, caur tagadējo Turciju.

Es nezinu, kāpēc bija jānotiek šim strīdam, taču tas mums parāda, ka arī mēs varam nesaskaņot jautājumus, kas saistīti ar darbu draudzē un Dieva valstībā kopumā, un ka dažkārt mums būs pretrunīgas diskusijas.

Interesanti ir tas, ka Pāvilam acīmredzot bija arī sava veida stratēģija savam otrajam misijas ceļojumam (Apustuļu darbi 16, 6-10; Jaunā Derība):

Pāvils un viņa pavadoņi tagad ceļoja pa to Frīģijas daļu, kas piederēja Galatijas provincei. Patiesībā viņi bija iecerējuši pasludināt "Dieva vēsti" Āzijas provincē, taču Svētais Gars viņiem to neļāva darīt. 7 Tuvojoties Misijai, viņi mēģināja doties tālāk uz Bitīniju, bet Jēzus Gars arī to neļāva. 8 Tā viņi ceļoja caur Misiju bez apstāšanās, līdz nonāca ostas pilsētā Troadā. 9 Tur naktī Pāvils piedzīvoja vīziju. Viņš redzēja kādu maķedonieti, kas stāvēja "priekšā" un lūdza viņu: "Ej uz Maķedoniju un palīdzi mums!" Viņš teica: "Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!" 10 Tad mēs nekavējoties meklējām iespēju pārcelties uz Maķedoniju, jo bijām pārliecināti, ka pats Dievs mūs "caur šo vīziju" bija aicinājis nest evaņģēliju turienes tautai.

Pāvils ar savu komandu ceļoja pa Mazāziju, tagadējo Turciju, un, no viņa viedokļa raugoties, tā noteikti bija saprātīga stratēģija - visur tur sludināt evaņģēliju.

Taču Dievam bija lielāks mērķis: evaņģēlijs bija jāpazīst jaunam kontinentam - Eiropai.

Un Pāvils un viņa komanda bija tam atvērti. Viņš mainīja savu stratēģiju, varbūt pat nedaudz izkāpa no savas komforta zonas un uzsāka pilnīgi jaunu ceļu.

Mēs zinām, kādas tam visam bija ilgtermiņa sekas.

Un kā mēs to darām šeit?

Pāvils noteikti nestrādāja ar kartēm, domu kartēm, kartītēm un punktiņiem uz kartītēm. Tādi rīki tolaik nepastāvēja, un kartes, iespējams, bija ļoti reti sastopamas un ļoti dārgas.

Domājot par stratēģiju, mēs bieži domājam par šādām sanāksmēm, un bieži vien mums ir sajūta, ka kaut kā nekas no tām neiznāk.

Svētais Pāvils izgāja, padomāja un, no otras puses, ļāva sevi vadīt atkal un atkal.

Es domāju, ka ir svarīgi domāt par kopainu, pat ja man bieži vien ir grūti mērot ceļu no kopainas līdz ikdienas praksei. Kā jūs apvienojat praksi un stratēģiju?

Par šādiem jautājumiem saistībā ar pašvaldību esmu domājis jau kādu laiku. Vai mums ir vajadzīga jauna stratēģija mūsu kopienai? Un, ja jā, tad kādai tai vajadzētu izskatīties? Ņemiet to līdzi, lūdziet, lai Dievs kaut ko ierosina un parāda.

Kopsavilkums

Es nonāku pie beigām:

.