Ievads
(atsauce uz skici) Ārvalstnieks, kurš sūdzas par pārāk maz atvērtām durvīm...
Es nezinu, vai ir citplanētieši, es nedomāju, ka tas ir maz ticams, bet es nezinu.
Reiz es redzēju Saturna zondes Cassini uzņemtu fotogrāfiju, kurā redzama Zeme no Saturna. Zeme bija tikai niecīgs punktiņš, bālāks par daudzām zvaigznēm ap to, putekļu plankumiņš kosmosā.
Jūs varētu sākt filozofēt. Kāpēc šeit ir tik daudz sīkumainības, kāpēc mēs neredzam kopainu, kāpēc mēs visi nesanākam kopā un nerisinām problēmas kopā?
Arī man reizēm ir šādas domas, bet kaut kā cilvēce nav "mēs", vismaz mēs tā neuzvedamies. Šķiet, ka tendence iet pretējā virzienā, katrs vēl vairāk izolējas savā burbulī ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Vismaz man tā šķiet.
Ik pa laikam notiek tāda visaptveroša atmoda, kad pēkšņi daudzi cilvēki saliedējas un palīdz cits citam. Mēs to varējām piedzīvot šeit, Leihlingenē, pēc traģiskās plūdu katastrofas, šis savstarpējais atbalsts un palīdzība bija fantastiska.
Bet ar citām tēmām, piemēram, klimata pārmaiņām, tas kaut kā nestrādā.
Cilvēki sociālajos medijos viens otru apsaukā, jo visi pārējie ir stulbi. Es tagad nedaudz pārspīlēju, bet pat Leihlingenas Facebook grupā - es esmu vecāka, Facebook -, kurai sekoju, tonis dažkārt ir diezgan skarbs, īpaši, kad runa ir par tādām aktuālām tēmām kā klimata pārmaiņas, migrācija, koronavīruss, karš Ukrainā utt.
Reizēm vai dažkārt bieži es arī pārmetu acis uz izteikumiem un domāju: nē, man tas man šobrīd nav vajadzīgs.
Bieži vien es nevēlos pateikt, ko domāju par tik aizraujošām tēmām. Tas arī nav īsti svarīgi. Nav nevienas partijas, nevienas valdības, kas ņemtu vērā manas domas un teiktu: ai, mēs darīsim tā, kā jūs domājat, ka ir pareizi. Tas droši vien arī nebūtu labi.
Es varētu pievienoties milzīgajam forumu komentētāju un čivinātāju pūlim, un dažkārt es kaut ko uzrakstu forumā, taču esmu nolēmis rakstīt tikai to, ko varētu pateikt aci pret aci. Es vēl tikai mācos, bet man iet uz priekšu.
Slēgtas durvis
Atgriezīsimies pie atvērtām durvīm. Vai nebūtu labāk, ja "mēs" pastāvētu arī tad, kad pilsēta nebūtu zem ūdens?
Ziemassvētku stāstā, kā tas aprakstīts Bībelē, jau bija grūti ar "mēs" (Lk.ev.2, 1-7; HFA, saīsināts):
Viņiem bija jādodas ceļojumā, kurā viņi negribēja doties, jo kurš gan gribētu doties šādā ceļojumā, būdams grūtniecības stāvoklī tautas skaitīšanas dēļ? Taču viņiem nebija citas izvēles, un, kad viņi ieradās, viņiem nebija ne vietas, ne atvērtu durvju.
Iespējams, pilsēta bija tik pilna, ka visas istabas jau bija aizņemtas ar līdzīgi trūcīgiem cilvēkiem, bet man drīzāk ir aizdomas, ka no vietējo iedzīvotāju viedokļa šie svešinieki, kuri tagad bija ieradušies no visām malām šo nepopulāro romiešu nodokļu sarakstu dēļ, tik un tā nebija gaidīti.
Nebija "mēs", cilvēki labāk turējās pie sevis un cerēja, ka šie svešinieki drīz atkal pazudīs.
Viņiem jau bija daudz kopīga, jo romiešu okupantus gandrīz neviens nemīlēja. Taču gan toreiz, gan tagad mēs labprātāk izvēlamies palikt savā pazīstamajā lokā, savā pazīstamajā burbulī.
Atvērt durvis
Bībeles laika baznīcā tas acīmredzot arī reizēm bija problēma.
Bībelē ir vieta, kur vispirms tiek aplūkota to cilvēku pareiza uzvedība, kuri dzīvo kopā ar Jēzu Kristu.
Runa ir par atteikšanos no dzīves uz citu rēķina, neapvaldītu uzvedību, alkatību, nekontrolētiem dusmu uzplūdiem, melošanu viens otram utt. Un ir iespējams uzsākt šādu pārmaiņu ceļu.
Šī sadaļa vispirms ievada teikumā (Kol.3:10):
Tas ir process, kas nenotiek pats no sevis, bet nāk no Dieva, un es personīgi saprotu, ka man vēl ir tāls ceļš ejams.
Un tad atkal nāk atvērtās durvis (izvilkums no Kolosiešiem 3:11; HFA):
Šķiet, ka cilvēki galvenokārt uzturējās savā kultūras vidē un viņiem bija iebildumi un aizspriedumi par citiem, tāpat kā daudzi cilvēki mūsdienās galvenokārt uzturas savā burbulī.
Baznīcai tajā laikā bija svarīgi, lai cilvēki atstātu savus šauros uzskatus un atvērtos citiem cilvēkiem, ar kuriem citādi viņiem nebūtu daudz ko darīt. Nav svarīgi, no kurienes tu nāc, kāda ir tava izcelsme.
Iespējams, mums ir jāmainās arī personīgi, līdzīgi kā tas tika aprakstīts iepriekš, lai kļūtu atvērti citiem cilvēkiem. Protams, pazīstamais vienmēr ir ērtāks, un komforta zonā, protams, ir ērtāk nekā ārpus tās.
Jēzus atvērtās durvis
Es personīgi to nevaru izdarīt viens pats. Tāpēc es ceļoju kopā ar Jēzu Kristu. Viņam vienmēr ir atvērtas durvis, un pats Jēzus to ir izteicis Bībeles pantā (Mt 11, 28.29; NT):
Šajā pantā nav runa par baznīcu, bet gan par Jēzus Kristus personīgo kontaktu ar cilvēku. Tas var būt pozitīvu pārmaiņu sākums.
Būdams bērns, Viņš tika izstumts ārā, stallī, bet kā augšāmcēlies Viņš aicina iekšā katru no mums. Un es vēlētos, lai jūs to atceraties, kad Ziemassvētku laikā dzirdat par Jēzu Kristu.
Kopsavilkums
Ļaujiet man rezumēt:
- Diemžēl mēs bieži dzīvojam savā vidē un maz atveramies citiem ārpus sava burbuļa. Acīmredzot tā tas bija arī Jēzus dzimšanas laikā.
- Lai spētu atvērties citiem, ir jābūt gatavam mainīties arī pašam.
- Jēzus Kristus mūs aicina: