Ievads
Nesen man bija saruna ar paziņu par koronavīrusu. Iespējams, esat pamanījuši, ka kāds interneta žurnāls, izmantojot Informācijas brīvības likumu, pēc uzvaras juridiskā strīdā publicēja Roberta Koha institūta koronavīrusa protokolus.
Un tagad mana paziņa, kura toreiz nebija vakcinējusies, ir satraukusies par Lauterbahu, kurš dažos sarunu šovos ir runājis par to, ka vakcinācijai nav blakusparādību, un nesen televīzijā atzina, ka vakcīnas kaitējums atsevišķos gadījumos tomēr pastāv. Es mazliet papētīju, Lauterbahs Corona periodā tik bieži uzstājās televīzijā, ka viņš dažos sarunu šovos minēja, ka vakcinācijas blakusparādības var būt reti sastopamas. Citos sarunu šovos viņš runāja par vakcināciju bez blakusparādībām.
Jāatzīst, ka mani tas vairs īsti neinteresē, un mans draugs to nespēja saprast. Viņš šķita vīlies, ka es viņu nesatraucu.
Personīgi es uzskatu, ka mums kaut kā jāsamierinās ar pandēmiju un to, kā tā tika risināta, lai no tās mācītos. Galu galā, kaut kad var pienākt nākamā pandēmija, un mums vajadzētu mācīties no iepriekšējās.
Taču mani tas joprojām neinteresē. Es tikai ļoti virspusēji lasīju ziņas par to, ja vispār lasīju.
Esmu sev uzdevis jautājumu, vai mana neieinteresētība ir pareiza.
Manuprāt, ir svarīgi mācīties no vēstures, piemēram, lai nacisma laika noziegumi netiktu aizmirsti. Koloniālā laikmeta noziegumi jau ir diezgan stipri aizmirsti. Tāpēc es domāju, ka pamatzināšanas par mūsu vēsturi ir vērtīgas.
Taču dažas lietas, piemēram, koronavīrusa laikmets, mani īsti neinteresē.
Kā tas ir būt kristietim? Ko saka Bībele par skatīšanos uz priekšu vai atpakaļ?
Man par to ir diezgan uzkrītošs Bībeles pants, kur Pāvils Filipiešiem 3:13b šādi apraksta savu dzīves virzību:
Uiuiui, šāds apgalvojums ir diezgan liels izaicinājums.
Mantojums, bet...
Aplūkosim fragmentu no Lūkas evaņģēlija 9. nodaļas 59.-62. nodaļā, kas ir par aicinājumiem:
Arī man šie panti sākumā liek aizrauties un justies mazliet pārņemtam.
Tas sākas ar ļoti skaidru skatienu uz priekšu: "Nāc, seko man!". Tagad sākas kaut kas jauns, tagad tas sākas.
Tad nāk vēl viens iebildums, kuru kaut kā var saprast. Un kāpēc gan viņam nevajadzētu apglabāt savu tēvu pirms savas kalpošanas?
Manuprāt, šie Jēzus izteikumi nešķiet tik dīvaini, ja uzmanīgi ieklausās, ko šis cilvēks saka:
"Pirms es Tev sekošu, man vispirms ir jāsakārto savas lietas."
Tas man atgādina izteikumus, kurus ik pa laikam esmu dzirdējis šodien. Tagad man nav laika baznīcai, jo man ir tik daudz darba. Man ir tik daudz lietu, par kurām jārūpējas.
Vēlāk, kad manas lietas vairs neaizņems tik daudz vietas, tad es vairāk varēšu pievērsties Jēzum.
Tātad māceklība principā, jā, bet vispirms...
Manuprāt, šī nošķirtība starp kalpošanu un privāto dzīvi nav pareiza. Kad tu sāc ar Jēzu, tad sākas māceklība. Pat tad, ja tevi pavada pienākumi no pagātnes, tu tomēr dodies uz priekšu kopā ar Jēzu Kristu.
Nav īsti skaidrs, vai šajā konkrētajā stāstā runa bija tikai par bēru organizēšanu vai arī par vecā tēva pavadīšanu viņa pēdējā ceļā, kas varēja aizņemt patiešām ilgu laiku.
Kas būtu noticis, ja viņš būtu ne tikai apglabājis tēvu, bet arī pasludinājis Dieva valstības atnākšanu tēva mājās? Arī tas būtu bijis māceklība. Es zinu, ka tas ne vienmēr ir viegli savās vecāku mājās un savu radinieku vidū.
Protams, māceklībai ne vienmēr ir jābūt pasludināšanai ar vārdiem, bet māceklība var sākties uzreiz, jums nav nepieciešams "bet vispirms".
Aplūkosim arī otro personu:
Šeit atkal ir šis "bet vispirms", bet atvadas taču nevar ilgt tik ilgi, vai ne?
Es ticu, ka šis izteikums bija domāts šim cilvēkam personīgi. Atvadīties nebūs problēma, bet ar kādu attieksmi jūs aizejat?
Vai jūs raugāties nākotnē un cerat uz jauno, uz pēctecību, vai arī raugāties atpakaļ un sērojat par pagātni?
Man personīgi nekad nav bijis arkls rokās, bet varu iedomāties, ka jūs nearat īpaši taisni, ja visu laiku skatāties atpakaļ.
Tas man atgādina manus mopēda laikus. Ja pirms pagrieziena es paskatījos pāri plecam, es īsu brīdi nevarēju braukt taisni. Es vienmēr nedaudz pagriezos uz to pusi, uz kuru pagriezu.
Vai ir nepareizi skatīties atpakaļ?
Es domāju, ka tas ir atkarīgs. Ja reiz pa laikam, braucot ar arklu, pagriezies atpakaļ un apbrīno ainavu vai paskaties, cik daudz jau esi paveicis, tad man tas nešķiet slikti.
Bet, ja, atskatoties atpakaļ, jūs nepārtraukti dusmojaties par neizmantotajām iespējām, ja pagātnē vienmēr parādās netaisnīga attieksme, ja jūs sērojat par vecajiem labajiem laikiem, tad dzīve novirzās no ceļa. Es tam ticu.
Šajā brīdī es ilgi domāju, vai man atkal nevajadzētu izmantot piemēru par sadzīvošanu ar koronavīrusu. Tā vienmēr ir aktuāla tēma.
Vispār es personīgi laiku pa laikam esmu domājis par to, ka varētu kļūt kaut kādā veidā politiski aktīvs, jo patiesībā uzskatu, ka ir muļķīgi galvenokārt sūdzēties, bet pašam neko nedarīt.
Taču koronavīrusa periodā situācija man šķita tik sarežģīta, ka es negribēju mainīties vietām ar kādu politiķi. Protams, tika pieļautas kļūdas un daži cilvēki bija noziedznieki (piemēram, masku darījumi), bet bija arī vienkārši grūti. Mēs nezinājām, cik bīstami patiesībā ir atsevišķi vīrusa varianti. Es nevēlos aizstāvēt nevienu politiķi, es nevaru nevienam ieskatīties galvā, lai redzētu, ar kādiem motīviem viņi ceļoja.
Kā jūs atskatāties uz koronavīrusu laikmetu? Vai mēs vēlamies mācīties no savām kļūdām, lai nākamajā pandēmijā varētu labāk tikt galā ar tām?
Vai arī, atskatoties uz pagātni, jūsu pulss kļūst 180? Ja, atskatoties uz pagātni, jūs vienmēr pārņem dusmas un sašutums, tad jūs nespēsiet noturēt taisnu līniju.
Sekojot Jēzum Kristum, jāiet uz priekšu.
Paskatīsimies uz
Lielo uzdevumu
Mt 28, 18-20; ZD
Interesanti, ko Jēzus šeit nesaka:
"Tāpēc raugieties, lai jūs paliekat uzticīgi un neļaujiet sevi maldināt, lai jūs zagtu, kā to darīja Jūda. Un pārtrauciet strīdēties par to, kurš no jums ir lielāks."
Jēzus noteikti varēja izcelt daudzas negatīvas lietas, kas bija notikušas pēdējo trīs gadu laikā ar mācekļiem. Bet Viņš to nedara.
Pirmkārt, Viņš paplašina viņu priekšstatu par sevi:
Un tad nāk pavēle darīt mācekļus. Tas ir vislielākais un vissvarīgākais pilnvarojums, kāds jebkad dots. Un ikviens, kas vēlas sekot Jēzum Kristum, un tas nozīmē ceļot kopā ar Viņu, var būt daļa no tā.
Un tad vēl viens skatiens uz priekšu:
Cik svarīgs ir pagātnes laiks mūsu dzīvē, kad tā varbūt vēl nebija?
Skatīsimies nākotnē.
Bet izlīgšana ar pagātni?
Bet ko darīt, ja mūs vajā mūsu pagātne?
Es sev ļoti atvieglotu situāciju, ja apstātos pie "skatīšanās uz nākotni".
Arī Bībelē ir kaut kas līdzīgs izlīgšanai ar pagātni.
Saskaroties ar strīdiem
Viens no jautājumiem, ko es vēlētos aplūkot, ir tas, kā risināt strīdus. Tā kā Bībele cilvēkus ataino diezgan reālistiski, tajā, protams, ir pieminēti arī strīdi, kas dažkārt beidzas nepatīkami.
Viena no strīdu risināšanas stratēģijām ir teikt: nerunāsim vairs par to.
Tas var noderēt banalitātēm, bet nedarbojas dziļām domstarpībām un konfliktiem.
Apustuļu darbu 15. nodaļā bija runa par to, vai ne-jūdiem, kas vēlas pievienoties Jēzum, ir jāievēro visi jūdu likumi. Šis strīds jau kādu laiku bija dūmojis, un tad tas patiešām izcēlās un varēja sagraut topošo draudzi, ja viņi nebūtu sanākuši kopā, lai atrisinātu šo problēmu.
Tika rasts risinājums, kurā lielākā daļa klātesošo bija vienisprātis. Tas nebija kompromiss, kurā katrs saņemtu pa druskai, bet gan vienai pusei lielākoties bija taisnība, un pārējie to pieņēma, droši vien tāpēc, ka viņi izturējās viens pret otru ar lielu cieņu.
Protams, arī šeit bija svarīgas pušu savstarpējās attiecības. Katram var būt sarkanās līnijas, no kurām nevar atkāpties, taču vajadzētu aprobežoties ar reālām sarkanajām līnijām.
Iespējams, tajā laikā bija kāds, kurš arī pēc Apustuļu koncila uzskatīja, ka ir pieņemts nepareizs lēmums. Tagad viņš būtu varējis sākt kaut ko savu kopā ar dažiem citiem neapmierinātajiem. Vai arī, ja viņam tas bija iespējams, viņš pieņēma, ka vairākumam bija citāda izpratne, un tik un tā pievienojās viņiem, jo viņš, iespējams, kļūdījās. Tagad strīds ir atrisināts, un visi kopā var virzīties uz priekšu māceklībā.
Pastorālā aprūpe
Iespējams, vēl svarīgāks aspekts, kas saistīts ar izlīgšanu ar pagātni, ir pastorālā aprūpe.Daži cilvēki nes sev līdzi traumas, kas radušās sliktas pieredzes rezultātā, bet citi nespēj samierināties ar to, ko paši ir darījuši pagātnē.
Šeit, protams, ir tikai individuāli apsvērumi.
Salamana pamācībās 14:10 (NT) tas ir ļoti trāpīgi pateikts:
Katrs izjūt savas sāpes, un dažiem tās ir patiešām sāpīgas.
Man ļoti skaists šķiet piemērs par to, kā Jēzus izturas pret Pēteri.
Galu galā Pēteris bija trīs reizes noliedzis Jēzu pēc tam, kad bija ļoti drosmīgi pasludinājis, ka kopā ar Jēzu dosies uz nāvi.
Un pēc tam sarunā, kas aprakstīta Jāņa ev. 21:15-19, Jēzus viņam trīs reizes jautāja, vai Pēteris Viņu mīl.
Trešā reize Pēterim bija mazliet nepatīkama, un viņš kļuva skumjš. Taču acīmredzot šāda veida saruna bija svarīga, lai pārvarētu trīskāršo noliegumu.
Bet tad tas atkal turpinās (Jņ.21, 18.19; NL):
"Seko Man!" Tas turpinās.
Šeit jūs saprotat, ka pastorālajai aprūpei ir jābūt individuāli atbilstošai un noderīgai. Iespējams, šāda saruna reizēm ir nepatīkama, taču tā nes progresu un tai ir jāvirza uz priekšu.
Un šeit tā beidzas ar "Seko Jēzum", ne tikai kā formula, bet kā reāla perspektīva.
Kopsavilkums
Ļaujiet man rezumēt:
- Atskatoties atpakaļ un raugoties uz nākotni? Kas ir svarīgi, kas mūs interesē?
- Svētais Pāvils mūs izaicina: Pāvils aicina: "Es aizmirstu pagātni un raugos uz to, kas ir priekšā.
- Māceklība var sākties nekavējoties: Nav nekādu "bet vispirms". Ņemiet Jēzu līdzi savās lietās.
- Sūdzēšanās, aizvainojums vai dusmīgs skatījums atpakaļ noved dzīvi no ceļa.
- Lielā Pavēle ir vērsta uz nākotni, un tās ietvars ir Jēzus Kristus varenība un Viņa apsolījums, ka Viņš vienmēr būs ar mums.
- Strīdu risināšana var būt daļa no nepieciešamās samierināšanās ar pagātni.
- Individuāla pastorālā aprūpe, tāpat kā Pētera un Jēzus gadījumā, var būt nepieciešama arī jums personīgi. Taču šai pastorālajai aprūpei ir jāraugās arī nākotnē: Sekojiet Jēzum.