Atzinuma burbulis

Ievads

Šodien es vēlētos ar jums padziļināti apspriest viedokļu burbuļu tēmu, jo tā jau ilgu laiku ir bijusi manā prātā.

Ievadam es šur tur un tur ieskatījos un reiz arī pajautāju ChatGPT. Es bieži izmantoju šo mākslīgā intelekta robotu profesionāli, lai iegūtu tehniskas idejas un piemērus, un man bija sajūta, ka pēdējā laikā tā darbība ir nedaudz palēninājusies.

Es lūdzu viņam dažus onelinerus (kas ir īsi, kodolīgi izteikumi, kas ir viena teikuma garumā) par tēmu "viedokļu burbulis", un man šķita, ka viens izteikums bija patiešām lielisks:

Iedomājieties, ka

jūsu viedoklis ir kā burbulis - krāsains, žilbinošs, bet tajā pašā laikā tik smalks, ka mazākais realitātes vājš vējš var to saplēst

Es sameklēju tīklā, lai noskaidrotu, vai tas ir kāds citāts, bet neko neatradu. Acīmredzot ChatGPT kaut kā paši to izdomāja, pārkombinēja. Mēs nezinām, kā darbojas mākslīgā intelekta radošums, tāpat kā nezinām, kā darbojas cilvēku radošums.

Bet vēlreiz šis skaistais apgalvojums: Iedomājieties, ka

jūsu viedoklis ir burbuļveida visums - krāsains, žilbinošs, bet tajā pašā laikā tik trausls, ka mazākais realitātes pieskāriens varētu to saplēst

Vecajā Derībā ir kāds Bībeles teksts, kas diezgan labi apraksta viedokļa burbuli, lai gan, protams, tolaik šis vārds vēl nepastāvēja.

Ļaujiet man jūs ievilkt šajā stāstā, iespējams, daži no jums to zina.

Es esmu kā jūs

1 Ķēniņu 22, 1-4; NL

Īss paskaidrojums: Šis notikums notika ap 860. gadu pirms Kristus dzimšanas. Tajā laikā Izraēla bija sadalīta ziemeļu un dienvidu karalistē. Ziemeļu karalistē valdīja Ahabs, kurš bija labs politiķis, bet diezgan nepatīkams raksturs. Viņš ilgu laiku pieļāva praviešu vajāšanu un slepkavošanu, viņš pieļāva reliģijas, kurās, iespējams, tika upurēti bērni, un viņš lika kādu nogalināt nepatiesu apsūdzību dēļ par zemes gabalu. Tomēr pēc šīs slepkavības viņš saprata, ka tas bija nepareizi, un patiesi nožēloja savu rīcību un publiski to atzina, parādoties maisā un pelnos. Tomēr viņš, iespējams, patiesi nenožēloja savu nepareizo rīcību.

Varētu teikt, ka dienvidu karaļvalsts ķēniņš Josafats bija labs cilvēks. Viņš klausīja Dievam un vēlējās dzīvot tā, lai Dievam patiktu.

Atgriezīsimies pie teksta: trīs gadus nenotika karš, tāpēc drīzāk vajadzētu kliegt "čau čau", bet Ahabam šķita, ka trīs gadi ir pārāk ilgi, un viņš gribēja atkal doties uz priekšu. Protams, iespējams, ka Ramotas iedzīvotāji bija neganti apspiesti un Ahabs vienkārši vēlējās viņus cilvēcīgi atbrīvot, taču man tas vairāk izklausās pēc savtīgas vēlmes iegūt lielākus īpašumus, lai arī cik tas maksātu.

Un tad Jošafats saka: "Es esmu tavā pusē, mana tauta ir kā tava tauta, mani zirgi ir kā tavi zirgi." Un tad Jošafats saka: "Es esmu tavā pusē, mana tauta ir kā tava tauta, mani zirgi ir kā tavi zirgi.

"Mēs esam kopā, mēs pret viņiem." Un vienotība turpinās (1. Ķēn. 22:5, 6):

Mazliet jau ir mainījies Ahabam. Tagad viņam atkal ir pravieši tiesā un viņš acīmredzot vairs neļauj šādus praviešus vajāt.

Visi ir vienisprātis. Tas ir diezgan jauki.

Iespējams, jums tas ir pazīstams. Jūs esat grupā, kurā visi kaut kā tikpat tīksminās kā jūs. Jūs jūtaties pazīstami un droši.

Šaubas?

Bet kaut kā ar to Jošafātam nepietiek (1.Ķēn.22:7):

Kāpēc Josafats lūdz citu pravieti? Vai ar tiem 400 nepietiek? Acīmredzot viņam ir šaubas par šo viedokļu burbuli. Bet kāpēc? Kas liek kādam apšaubīt vairākuma viedokli, vairākuma vienprātību? Jošafats bija cilvēks, kurš dzīvoja kopā ar Dievu, un viņam bija svarīgi, lai Dieva griba tiktu piepildīta neatkarīgi no tā, vai visi tam piekrīt vai nē. Viņš negribēja atkāpties. Kas ir pareizi, kas ir patiess, kāda ir Dieva griba? Un ko darīt, ja vairākums to redz citādi?

Es domāju, ka Ahaba atbilde ir lieliska, un viņa godīgums padara viņu gandrīz simpātisku (1.Ķēn.22:8; NL):

Kam patīk sliktas ziņas? Burtiski, tu labāk nošautu slikto ziņu vēstnesi. Un tu tik un tā nevari kritizēt.

Mēs visi tik jauki vienojamies.

Miša tiek atvesta

Un tad viņu atved (1. Ķēn. 22:9-13; NL):

Nesaskaņas arī ir grūti panest. Mēs mīlam savu krāsaino, žilbinošo viedokļu burbuli. Kāpēc tu tiem nepievienojies, tas ir tik skaisti.

Bet Miha tam nepiekrīt (1. Ķēn. 22:14; NL):

Kā labam pravietim tev tas ir jāsaka, bet tad tas negaidīti turpinās (1 Ķēn 22:15; NL):

Kāpēc viņš tā saka? Vai viņu biedē šī milzīgā vienotība? Vai viņš baidās? Varbūt.

Viņš bija tikai cilvēks, un vienmēr cīnīties un norādīt uz negatīvajiem aspektiem arī jums var būt par daudz, tāpēc jūs atkāpjaties pie "jums ir jūsu tiesības, un man ir mans miers".

Pat tad, kad runa ir par viedokļu burbuļiem, jūs vairs nevēlaties, lai būtu kādi strīdi un cīņas. Piemēram, par vakcinācijas tēmu mēs vienkārši vairs nerunājam, tāpat nav jēgas, mēs nevaram vienoties. Es to saprotu un dažreiz arī pats tā daru.

Bet es nedomāju, ka tas ir pareizi. Ir jāspēj izturēties vienam pret otru ar mīlestību un cieņu pat tad, ja jums ir pretrunīgi viedokļi, pat tad, ja jums šķiet, ka otra viedokļa saturs ir muļķīgs. Taču šī nošķirtība starp personu un viedokļa saturu kļūst arvien grūtāka.

Piemēram, es uzskatu, ka AfD izteikumi par atjaunojamajiem energoresursiem ir nepareizi, es pat teiktu, ka satura ziņā ir muļķīgi. Viņi vēlas apturēt un pat mainīt pāreju no fosilā kurināmā uz atjaunojamiem enerģijas avotiem.

Kā jūs runājat ar šādiem cilvēkiem? Vai mēs atrodam dialoga kanālu? Vai arī mēs aizveramies savā burbulī un domājam, ka tas vienalga ir vienalga vienalga vienalga vienalga vienalga vienalga vienalga vienalga vienalga bezjēdzīgi?

Vēstulē 1. Korintiešiem 13, 1.2; NL (mēs to dzirdējām pagājušajā svētdienā) ir teikts:

Mani rosināja šie panti par tēmu "viedokļu burbulis". Ja es varētu runāt un izskaidrot lietas patiešām labi, tad mani vārdi bez mīlestības būtu tikai pļāpas. Ja es zinātu visu un patiešām zinātu patiesību, bez mīlestības tas tik un tā būtu veltīgi.

Jēzus Kristus Mt.ev.22, 39; NL:

un ne tikai to, kas ir tavā uzskatu burbulī.

Es uzskatu, ka mēs varam atrast dialoga kanālus, pat ārpus mūsu viedokļu burbuļa, tikai ar mīlestību pret savu tuvāko, ar autentisku mīlošu rīcību. Iespējams, ka cita ceļa nav.

Bet atgriezīsimies pie mūsu teksta. Kā Ahabs reaģē uz Mihas viltus pravietojumu (2. Ķēn. 22:16; NL)?

Viņš labprātāk gribētu dzirdēt patiesību, nekā tikt apmelots. Galu galā.

Mihas pravietojums

Un tad Miha pats sevi satricina (2.Ķēn.22:17-23; NL):

Bang, šķiet, ka burbulis ir plīsis.

Šis karš nav Dieva griba. Ejiet mājās mierā. Bez karavīriem nav kara.

Patiesībā ķēniņam vajadzētu rūpēties par saviem padotajiem kā ganam, pieskatīt tos, vadīt, lai tie darītu labu, bet Ahabam acīmredzot labāk gribētos savu tautu nodedzināt karā.

Nav nekā skaistāka par to, kad piepildās cerības, pat ja tās ir sliktas. Šeit jūs patiešām varat dzirdēt Ahaba: "Redzi, redzi, redzi, redzi".

Bet tad Miha atklāj fonu (2. Ķēn. 22:19-23; NL):

Kurš tic šādam stāstam? Personīgi es esmu iemācījies uzticēties Bībelei, jo esmu daudz ko piedzīvojis kopā ar Jēzu Kristu, tāpat kā daudzi no jums, un esmu pārliecināts, ka šis stāsts ir patiess. Un Ahabam pēc tam patiešām nāca nelaime. Viņš nepārdzīvoja karu.

Taču, ja kāds man šodien stāstītu šādu stāstu, man tam būtu ļoti grūti noticēt. Piemēram, Dievs vēlas mūsu baptistu savienības sabrukumu un tāpēc ir parūpējies, lai nākamajā svētdienā visi mācītāji sprediķī sacītu muļķīgas lietas. Un viens cilvēks to zina un stāsta man. Es atzīstu, ka salīdzinājums ir mazliet pārspīlēts, bet, ja Dievs man nebūtu skaidri pateicis, ka tā ir taisnība, es tam neticētu.

Arī pēc tam gaisā bija jūtama zināma spriedze (2.Ķēn.22:24-25; NL):

Mēs saprotam, cik tas ir grūti. Šajā gadījumā nemiera cēlājs, kurš stāsta pilnīgi neticamu stāstu, ir vienīgais, kuram ir taisnība. Galu galā Ahabs šajā karā iet bojā.

Protams, ka nemiera cēlējam ne vienmēr ir taisnība, kā mēs to zinām no savas pieredzes. Taču mums ir jāpatur prātā, ka reizēm neticamais un neiedomājamais var izrādīties patiess, un tad mūsu burbuļveida visums, lai cik krāsains un žilbinošs tas būtu, var plīst ar skaļu sprādzienu.

Secinājumi, kas izriet no šī

Es vēlētos izdarīt dažus secinājumus:

Pašu gudrība

Pirmkārt, pārsteidzošs un labi zināms teiciens no Rom.12:16; LUT:

Kā kristiešiem mums nekad nevajadzētu zaudēt šo pazemību, ka vēl daudz ko nezinām, ka varam kļūdīties, ka mums ir jāmācās visas dzīves garumā. Mums nevajadzētu uztvert savu viedokļu burbuli pārāk nopietni.

Rīcība mīlestībā

Kā kristieši mēs esam piedzīvojuši, ka Dievs mūs mīl un ka Viņš ir atņēmis mūsu vainu.

Tad mēs varam satikt savu tuvāko mīlestībā, neskatoties uz visām tēmām, piemēram, "vakcinācija pret korozi", "karš Ukrainā", "klimata pārmaiņas", "e-auto", "siltumsūknis", "karš Gazā", jūs noteikti varat iedomāties vēl vairāk sprūda tēmu, kas varētu apgrūtināt sarunu.

Mēs esam uzvarējuši diskusijā un zaudējuši cilvēku, tā nevar būt.

Ikvienam ir vajadzīgs Jēzus Kristus, neatkarīgi no tā, kurā burbulī viņš izvēlas dzīvot. Un Jēzus Kristus vēlas sasniegt katru cilvēku.

Kopsavilkums

Ļaujiet man rezumēt:

• Vēlreiz oneliner no sākuma:

Tas ir kā burbulis - krāsains, žilbinošs, bet tajā pašā laikā tik smalks, ka mazākais realitātes vēsmas triepiens var to saplēst.

• Mēs aplūkojām stāstu par Ahabu, Jošafātu un Mihu no 2. Ķēn. 22, un sākumā viņi visi tik skaisti vienojās.
• Josafats negribēja būt akls vienotībā un uzdeva jautājumus.
• Sliktas ziņas un pretrunas nav tik jauki, vienotība ir daudz jaukāka.
• Dažreiz tas, kas mums šķiet pilnīgi neticams, ir patiesība. Kā kristieši saglabāsim šo pazemību, ka mēs nekad nedomājam, ka zinām visu, un ka mums vienmēr ir jāmācās.
• Un ļoti svarīgi: attiecības ar savu tuvāko ir daudz svarīgākas par to, lai mums būtu taisnība. Sāksim dialogu ar otru mīlestībā, kā to mums parādīja Jēzus Kristus.