Karš

Ievads

Vai esat dzirdējuši par žurnāla "Emma" tīmekļa vietnē publicēto 28 slavenību atklāto vēstuli?

Šīs atklātās vēstules parakstītāji aicina Vācijas kancleri nepiegādāt smagos ieročus Ukrainai.

Šī vēstule pašlaik iziet cauri visiem viedokļu burbuļiem, līdzīgi kā tas notika ar Corona. Pēkšņi notika šķelšanās grupās un ģimenēs tur, kur to nekad nebūtu gaidījis, un tagad, šķiet, tas notiek atkal.

Šīs slavenības ir mājās pavisam citos burbuļos, un tās ir dažādu profesiju pārstāvji, sākot no māksliniekiem līdz žurnālistiem, juristiem un arī zinātniekiem.

Piemēram, Alise Švarcere un Dīters Nūrs ir parakstījušies, un viņiem vairs nav nekā kopīga.

Ko saka šī vēstule? Kāpēc tā izraisa tādu vētru mediju pasaulē?

(https://www.emma.de/artikel/offener-brief-bundeskanzler-scholz-339463)

Fragments:

Mēs piekrītam spriedumam par Krievijas agresiju kā starptautisko tiesību pamatnormas pārkāpumu. Mēs arī piekrītam pārliecībai, ka pastāv principiāls politisks un morāls pienākums neatkāpties no agresīva spēka bez pretdarbības.

Taču visam, ko no tā var atvasināt, ir robežas citās politiskās ētikas priekšrakstos. Mēs esam pārliecināti, ka šobrīd ir sasniegtas divas šādas robežas: pirmkārt, kategorisks aizliegums pieņemt acīmredzamu risku, ka šis karš var pāraugt kodolkonfliktā. Tomēr liela daudzuma smago ieroču piegāde varētu padarīt pašu Vāciju par kara dalībnieci. Un Krievijas pretuzbrukums tādējādi varētu izraisīt savstarpējas palīdzības gadījumu saskaņā ar NATO līgumu un tādējādi tūlītēju pasaules kara briesmas. Otra robežšķirtne ir Ukrainas civiliedzīvotāju postījumu un ciešanu pakāpe. Pat pamatota pretošanās agresoram kādā brīdī kļūst nepanesami nesamērīga.

Mēs brīdinām par divkāršu kļūdu: pirmkārt, ka atbildība par kodolkonflikta eskalācijas briesmām gulstas tikai uz sākotnējo agresoru, nevis arī uz tiem, kas, acīm redzot, dod viņam motīvu rīkoties, iespējams, noziedzīgā

veidā.

Un, otrkārt, ka lēmums par morālo atbildību par Ukrainas civiliedzīvotāju turpmāko "cenu" cilvēku dzīvībās ir tikai un vienīgi viņu valdības kompetencē. Morāli saistošām normām ir universāls raksturs

Lasītāju vēstuļu forumos dažādos laikrakstos, kuros ir rakstīts raksts par šo vēstuli, šobrīd ir īsti rosība.

Vērtējumos ir viss - no naivuma līdz pamatotām bažām, taču šķiet, ka šīs vēstules atbalstītāji ir mazākumā.

Arī man šis jautājums nav viegls, un esmu domājis par to, kā vērtēt karu un ieroču piegādes, īpaši kā kristietim?

Pirms labiem 100 gadiem vēl bija cilvēki, kas sevi dēvēja par kristiešiem un svētīja ieročus. Šodien man tas šķiet nepareizi. Vai arī vācu kristieši Pirmajā pasaules karā lūdza par uzvaru. Daudzi franču kristieši droši vien darīja to pašu, bet, protams, tas nevar būt pareizi.

Karš Vecajā Derībā

Bībelē mēs atrodam diezgan daudz karu, kas aprakstīti Vecajā Derībā. Tie bija daļa no tā laika cilvēku dzīves realitātes. Bija pat gadījumi, kad karus pavēlēja Dievs, bet es domāju, ka mums tas ir jāskata tā laika cilvēku kontekstā. Līdzīgi ir ar dzīvnieku upurēšanu. Tos Dievs pavēlēja (par to daudz rakstīts 1. Mozus grāmatā), lai tā laika cilvēku izpratnē skaidri parādītu grēka un Dieva piedošanas principu.

Tas ir tik skaisti aprakstīts Vēstulē ebrejiem (Ebr.10:1-4; NL):

Pareizais upuris ir Jēzus Kristus, kā aprakstīts 10. pantā:

Tas ir īstais upuris grēku piedošanai, un dzīvnieku upuri bija tikai izplūduši tā simboli.

Tas pats attiecas arī uz Vecās Derības kariem. Dievs, kā jau minēts, dažkārt tos izmantoja, jo cilvēki nezināja citu veidu, taču patiesībā Dievs nevēlas karu, un karu apraksti no Vecās Derības var kalpot mums kā tēli mūsu ikdienas cīņai, cīņā pret vilinājumu vai kārdinājumu, cīņā pret to, lai nerīkotos ļaunu pret citiem utt.

Visa Vecā Derība mums šodien ir kā bilžu grāmata ar patiesiem stāstiem, no kuriem varam mācīties.

Bet arī Vecajā Derībā jau ir universāli apgalvojumi par daudzām lietām, arī par karu, piemēram, Mihas 4, 1-4; tur ir aprakstīta nākotnes, jaunā pasaule:

Kad šī nākotne pienāks, es nezinu, bet jūs varat redzēt, ka karš nav Dieva jaunās pasaules sastāvdaļa. Tas nav daļa no Dieva patiesā plāna un mērķa.

Karš šodien

Tomēr karš ir bijis vienmēr, un karš ir arī šodien, un Bībelē tas dažviet ir aprakstīts diezgan skarbi.

Piemēram, Salamana pamācības 3. nodaļā ir fragments, kas sākas ar apgalvojumu "Visam ir savs laiks", kur ir uzskaitītas visdažādākās ikdienas lietas, un 8. pantā ir teikts: ":

Patiesībā mēs nevēlamies, lai karš būtu ikdienas lieta. Mēs šeit, svētlaimīgajā zemē, jau vairāk nekā 75 gadus dzīvojam bez kara, un tas ir tik ilgs laiks, ka mēs to gandrīz vairs nepamanām.

Taču šajā laikā vienmēr ir bijis karš, pat tepat pie mūsu durvīm, bijušajā Dienvidslāvijā, bet kaut kā tā nebija šeit.

Un tagad mūs apdraud pat netieši. Un daudzi cilvēki baidās tikt ievilkti karā.

Pirms astoņiem gadiem es teicu sprediķi par tēmu "karš" un rādīju bildes no Verdunas kapu lauka Francijā. Jūs noteikti zināt šo kapu lauku no televīzijas.

Karš ir tāds sūds, tik daudz jaunu cilvēku tajā iet bojā, un kādēļ, vaicājiet sev!

Taču karš nav tāda spēle kā, piemēram, "Risk", kur cilvēki iepriekš sanāk kopā un nolemj: "Tagad mēs spēlēsim karu." Bet karš nav spēle, kā, piemēram, "Risk", kur cilvēki iepriekš sanāk kopā un nolemj: "Tagad mēs spēlēsim karu.

Nē, bieži vien ir tā, ka kāda armija iebrūk citā valstī, un iekarotās valsts armija cīnās pretī. Un šādā scenārijā ar vispārīgiem paziņojumiem, piemēram, "Noslēdziet mieru bez ieročiem" vai "Iedomājieties, ka tas ir karš, un neviens neiet.", vai "Viņiem ir jāatrisina savs konflikts miermīlīgā ceļā.", neko nevar panākt. īsti neko nevar panākt.

Daži cilvēki varētu justies vairāk kā Psalmi 68:31; NL

Psalmi ir personiskas lūgšanas un dziesmas, un tajās bieži vien ir daudz personisku emociju, kā jūs šeit varat labi dzirdēt.

Protams, šis pants man atgādināja arī par karu Ukrainā. Bet "izkliedējiet tautas, kas priecājas par karu."? Vai tā vienmēr nav tikai neliela ļaunu valdnieku grupa, kas vēlas karu, bet nabaga cēlie ļaudis tā nevēlas?

Es nezinu, bet es ceru, ka tā. Būtu muļķīgi, ja 145 miljoniem krievu patiktu karš.

Karā vienmēr ir karavīri, un karavīri, kas atgriežas no kara, reti kad pozitīvi izsakās par tur piedzīvoto.

Arī Jaunajā Derībā karavīri tiek pieminēti garāmejot. Piemēram, kad dažādi cilvēki jautā Jānim Kristītājam, kas viņiem jādara, tiek pieminēti arī romiešu karavīri (Lk.3:14; NL):

Viņš šeit nesaka: atmetiet ieročus un dezertējiet, bet palieciet pieklājīgi sava darba ietvaros. Tomēr es jau varu iedomāties scenārijus, kad ir pareizi dezertēt.

Otrā pasaules kara laikā okupētajā Padomju Savienībā sistemātisku ebreju slepkavošanu veica nacistu drošības dienesta darba grupas, bieži vien sadarbībā ar vērmahtu. Un, ja par to būtu dezertējuši atdalīti karavīri, man būtu pilnīga izpratne par to.

Taču par to visu ir grūti spriest. Atgriezīsimies pie šīs atklātās vēstules. Tajā būtībā ir divi argumenti.

Pirmkārt, piegādājot ieročus, sākotnējam agresoram tiek dots motīvs rīkoties noziedzīgi.

Man šis arguments šķiet absurds, jo agresors tik un tā dara, ko grib. Šķiet, ka viņš nav atvērts sarunām, piemēram, pirms tam viņš vienmēr ir noliedzis, ka notiks iebrukums Ukrainā.

Un otrs arguments ir tāds, ka Ukrainas pretošanās palielinās civiliedzīvotāju upuru skaitu, un tas ir neiedomājami. Tomēr saskaņā ar pašreizējām zināšanām dažās pilsētās, kas kādu laiku atradās Krievijas okupācijas zonā, piemēram, Buštā, civiliedzīvotājus nogalināja okupācijas spēki. Vēl lielāka pretestība varētu novērst upuru skaita pieaugumu.

Protams, jums ir jābūt skaidram, ka mans spriedums par šo vēstuli un par šo pašreizējo situāciju nav daudz vērts, jo arī man nav nekādu dziļāku zināšanu un es zinu tikai to, kas rakstīts plašsaziņas līdzekļos, un par to izsaku savas domas.

Ko mums nozīmē karš?

Es varu iedomāties trīs līmeņus, ko tas mums nozīmē.

Lūgšana

Pirmais, vissvarīgākais, ir lūgšana par situāciju, jo tikai Visvarenais Dievs var kaut ko darīt. Bet par ko mums vajadzētu lūgt?

Par mieru? Par kādu mieru? Par uzvaras mieru Krievijai, par kompromisu starp agresoru un iebrucēju? Kompromiss starp pāridarītāju un upuri? Tas izklausās dīvaini.

Par Ukrainas uzvaru? Jā, es tam, protams, simpatizēju, jo vainīgais un upuris man šajā konfliktā šķiet diezgan skaidri.

Bet es joprojām jūtos pārņemts ar šo situāciju, tomēr Dievs redz mūsu sirdis, skatās uz mūsu motīviem un saprot, kā mēs to domājam.

Savā personīgajā pārbagātībā ar šo situāciju es esmu izdomājis trīs punktus, par kuriem es vēlētos lūgt:

• lai pēc iespējas mazāk cilvēku zaudētu savas dzīvības.
• lai pēc iespējas mazāk cilvēku zaudētu brīvību.
• lai pēc iespējas mazāk cilvēku zaudētu savas mājas.

Praktiska palīdzība

Otrais svarīgākais līmenis mums ir praktiskā palīdzība. Mūsu valstī ierodas daudz bēgļu no Ukrainas, un ir svarīgi viņus uzņemt un palīdzēt viņiem.

Es arī domāju, ka ir labi, ka mūsu valsts daudz dara, un mēs arī varam piedalīties, atkarībā no tā, ko Dievs liek uz katra cilvēka sirds.

Iemācīties kaut ko par sevi

Un tad tas nozīmē arī to, ka mēs cenšamies kaut ko iemācīties paši sev.

Pazemība

Viens no punktiem ir pazemība pret citiem viedokļiem. Es jau esmu teicis, ka neuzskatu šīs atklātās vēstules argumentus par pamatotiem, pat uzskatu, ka tie manā skatījumā ir acīmredzami nepareizi, un tas jau ir bīstami. Mēs dzīvojam laikā, kad cilvēku grupas viena otru apsaukā, ka tās acīmredzami kļūdās, idioti, gulēt aitas, pamosties. Mēs jau sen esam nonākuši līdz šādam līmenim mūsu sabiedrībā.

Vēstulē 1. Pētera 5:5 ir teikts: "Mēs runājam par to, ka cilvēki, kas runā par cilvēkiem, kas ir viņu vārdi, ir viņu vārdi:

Un pazemība ietver arī to, ka cilvēks atzīst, ka var arī kļūdīties un ka viņš neuzskata citādi domājošo par idiotu.

Tieši šeit mums vajadzētu atšķirties no apkārtējās pasaules.

Karš mūsos

Mēs esam sapratuši, ka tas tā ir un ka mums ir vajadzīga piedošana, un tādēļ esam kļuvuši kristieši.

Lūgsim, lai, no vienas puses, mums būtu reāls priekšstats par sevi un, no otras puses, mēs vienmēr spētu izturēties viens pret otru mierā un mīlestībā.

Kopsavilkums

Es rezumēju.

• Sākumā mēs aplūkojām šo atklāto vēstuli, kurā būtībā tiek brīdināts par kodolkaru un civiliedzīvotāju upuriem, kas var rasties, pretojoties agresoram. Šodien bija runa par karu.
• Mēs aptuveni aplūkojām karus Vecajā Derībā un to, ka tie nav paraugi mūsu rīcībai, bet drīzāk tēli, no kuriem mācīties. Dievs patiesībā nevēlas karu, kā tas ir skaidri pateikts Mihas 4:1-4 ("zobeni par arkliem, šķēpi par griezējiem").
• Mūsdienās karš diemžēl joprojām ir ikdienišķa parādība, lai gan tas ir briesmīgs. Es īsumā apcerēju atklātajā vēstulē paustos apgalvojumus, bet, lūdzu, izsakiet savas domas par to, kā, protams, arī par visu pārējo sprediķī teikto.
• Kāda ir kara nozīme mums šodien?
• Lūgsim par situāciju Ukrainā, lai pēc iespējas mazāk cilvēku zaudētu dzīvību, brīvību un mājas.
• Ir nepieciešama praktiska palīdzība Ukrainas bēgļiem.
• Arī mēs varam mācīties no šī notikuma:
• pazemību pret citiem viedokļiem. Pat tad, ja citi mūsu acīs kļūdās, arī mēs varam kļūdīties. Redzēsim, ka mēs šeit esam atšķirīgi no ārpasaules.
• Karš nāk no vēlmēm mūsos (Jēk.4:1-3).
Lūgsim par to, lai mēs spētu reāli saskatīt sevi un vienmēr izturēties cits pret citu mīlestībā un mierā.