Ievads
Šodien es vēlētos turpināt pagājušās nedēļas sprediķi. Hūberts runāja par Mozu un Jozuu un nolasīja tekstu par Jozuas iecelšanu par jauno Izraēlas vadoni, kas bija sava veida noslēgums viņa sprediķim.
Un es gribētu šodien pārņemt šo tekstu un pārdomāt to kopā ar jums (Jozuas 1:1-9; NL):
Jozua kā cilvēks
Pagājušajā nedēļā mēs jau daudz dzirdējām par Jozuu.Viņš bija Mozus kalps. Šodien mēs, iespējams, drīzāk varētu teikt, ka viņš bija Mozus palīgs un māceklis. Viņš bija klāt pie daudziem brīnumiem, viņš personīgi piedalījās daudzās Mozus tikšanās reizēs ar Dievu.
Jozua bija kopā ar Mozu uz kalna, kad viņš saņēma 10 baušļus (2. Mozus 24:13).
Viņš bija arī viens no izlūkiem, kas pētīja jauno zemi, un viens no tiem diviem, kuri bija pārliecināti, ka ar Dieva palīdzību nebūs problēmu iekarot šo jauno zemi.
Un pat grūtajā klejojumu laikā tuksnesī viņš vienmēr bija Mozum līdzās un klāt visos svarīgajos notikumos.
Varētu teikt, ka viņa līdzšinējā dzīve bija intensīva apmācība un laba sagatavošanās jaunajam uzdevumam kā Mozus pēctecim.
Un tieši tāpēc Dievs viņu tagad aicina (Jozuas 1:1-3a; NL):
Un tagad es gribu kopā ar jums sīkāk aplūkot to, ko Dievs bija apsolījis, un kā tas ir saistīts ar mums šodien.
Jaunā zeme
(Jozuas 1, 3b-4)
Šeit ir apsolīta jauna zeme.
Hūberts jau pagājušajā svētdienā teica, ka viņu satrauc zemes sagrābšanas militārais aspekts, un es jūtu to pašu. Es domāju, ka mums visiem karš šķiet nepareizs.
Taču Vecās Derības notikumi mums kalpo kā tēls šodien, un diemžēl karš ir pastāvējis un pastāv visos laikos, tāpēc mēs arī šodien saprotam šo tēlu, pat ja mēs fundamentāli noraidām karu.
Jaunā zeme nav dāvana, tā ir jāiekaro. Tā ir laba zeme, un ir vērts riskēt un nest upurus, lai to iekarotu.
Un šī zeme sniedz visu nepieciešamo un vēl daudz vairāk.
Un jums šī zeme nav pilnībā jāiekaro, lai jūs varētu to baudīt. Pat ja jums ir daļa no tās, tas ir lieliski.
Ko mums simbolizē šī Kanaāna zeme?
Es domāju, ka šo tēlu var izmantot divos līmeņos.
Pirmais līmenis ir mūsu kā kristiešu dzīve. Galu galā, tā ir kā jauna zeme, kas jums ir jāiekaro visas dzīves laikā.
Protams, ir ļoti tuvredzīgi koncentrēties tikai uz "iekarošanu", jo tas pārāk daudz izklausās pēc personīgiem sasniegumiem un darba.
Teksta 5. pantā, ko mēs lasījām sākumā, ir arī teikts: "Mēs esam iekarojuši:
Citiem vārdiem sakot: Jums var būt grūts uzdevums, bet Es visus šķēršļus padarīšu tik mazus, ka jūs varēsiet tos pārvarēt, lai tie vairs nebūtu tik grūti.
Līdzīgu fragmentu mēs atrodam arī vēstulē Filipiešiem (Fil.2, 12b.13):
Vai arī senākā vācu valodā, bet varbūt vēl skaidrāk (Fil 2, 12b.13; LUT):
Tātad vispirms nāk neiespējamā prasība, un tad nāk apsolījums, ka Dievs mūs izmainīs tā, ka neiespējamais kļūs iespējams.
Un, ja mēs salīdzinām savu kristīgo dzīvi ar jaunās zemes iekarošanu, mēs atrodam daudzas paralēles.
Ir pretestība. Tā var būt gan iekšēja stūrgalvība, gan apkārtējo cilvēku naidīgums.
Vēstulē galatiešiem 5:22b.23a mēs atrodam uzskaitījumu, no kā vajadzētu sastāvēt mūsu dzīvei (Gal.5:22b.23a; NL):
Mēs nekad to nesasniegsim pareizi. Protams, ka nē, un tādēļ Vēstulē galatiešiem nav teikts, ka mums tas būtu jāsasniedz, bet gan ka šīs īpašības ir Svētā Gara augļi.
Bet šīs īpašības ir tieši jaunā zeme. Mūsu kristīgajai dzīvei vajadzētu sastāvēt tieši no tām un izstarot tās.
Pirms dažām dienām es apmeklēju speciālista lekciju par tēmu "Ugunī - veiksmīgas sarunas ārkārtas situācijā". Tajā cita starpā tika prezentētas deeskalācijas stratēģijas sarežģītu sarunu risināšanai.
Es sapratu, ka ne vienmēr vēlos deeskalēt. Dažreiz es arī vēlos izraisīt troksni. Iespējams, tas ir nepareizi, bet tā ir taisnība.
Nepietiek iemācīties, ko un kā jūs varat mainīt savā dzīvē, jums ir jādod arī Svētā Gara griba un spēks.
Un tā jūs varat tikt galā arī ar ārējo pretestību, izmantojot laipnību, labestību, lēnprātību un paškontroli. Tas nenozīmē, ka jūs vienmēr visiem piekāpjaties, jūs varat būt draudzīgi, bet arī stingri, bet jums vienmēr jābūt pozitīvi noskaņotiem pret savu tuvāko, pat ja viņš pret jums izturas naidīgi.
Pastāv arī cita pretestība. Kā mēs ar to tiekam galā, kad sastopamies ar nelaimi un slimību labā valstī?
Uz šo jautājumu vienmēr ir grūti atbildēt, bet mēs varam būt droši, ka Jēzus vienmēr ir blakus. Arī Jozuam Dievs ir apsolījis: "Es tevi nekad neatstāšu un nepametīšu." Dievs ir apsolījis: "Es tevi nekad neatstāšu un nepametīšu.
Un vēl vairāk:
Mēs neesam vieni
Jozua bija jāvada tauta. Katram izraēlietim vienatnē nekad nebūtu izdevies iekarot jauno zemi.
Man nav gluži skaidrs, kā šo stāsta aspektu var attiecināt uz mūsu kopienu šodien. No vienas puses, katrs indivīds šeit var identificēties ar Jozuu; no otras puses, jūs varat salīdzināt visu tautu ar draudzi. Abām pieejām ir jēga.
Tad jūs varētu salīdzināt Jozuu un viņa komandu, kas patiešām pastāvēja, ar baznīcas vadību. No otras puses, Jozua bija sava veida ekskluzīva saikne ar Dievu, un šodien ikvienam kristietim ir tieša saikne ar Dievu caur Svēto Garu, ko viņš saņēma savā atgriešanās brīdī. Tāpēc šī aina īsti nesaskan.
Taču jebkurā gadījumā mēs ceļojam kopā un palīdzam cits citam tikt galā ar grūtībām. Nākamajos pantos pēc mūsu Bībeles fragmenta, Jozuas 1:12-18, īpaši tiek pieminētas divarpus izraēliešu ciltis, kuras jau bija apmierinātas ar savu zemi Jordānas austrumu pusē. Viņām jau bija tas, ko tās vēlējās.
Viņi varēja teikt: mums šeit labi klājas, priecājieties, pārcelieties uz jauno zemi paši. Bet viņi to nedarīja. Jozua dod viņiem šādus norādījumus, kuriem viņi bez ierunām piekrīt (Jozuas 1:14-17; NL):
Ceļošana kopā ir šī devīze.
Dieva vārds
(Jozuas 1, 7.8)
Šeit ir vieta, kur Dieva likumi ir spēkā. Ar vārdu "likums" jums vienmēr ir jābūt nedaudz uzmanīgiem. Es patiešām ticu, ka Dieva likumi Vecajā Derībā simbolizē Bībeli mums šodien, taču Bībele nav likumu grāmata, patiešām tikai neliela daļa Bībeles satur likumus un baušļus.
Ja jūs pārnesat abus tikko minētos pantus uz mūsdienām, tad tas nozīmē, ka mums ar Bībeli ir jārīkojas apzinīgi, ka mums tā ir jāuztver nopietni, ka mums tai ir jātic. Mums vajadzētu pārdomāt to un īstenot dzīvē to, ko tur lasām. Un tas nozīmē arī paklausīt tam, ko Svētais Gars mums ir paskaidrojis no Bībeles.
Es patiešām ticu, ka jūs būsiet veiksmīgi, ja dzīvosiet šādu dzīvi ar Bībeli, taču panākumi var izskatīties citādi, nekā mēs iedomājamies.
Un es vēlētos pieminēt vēl vienu Bībeles aspektu.
Jau iepriekš teicu, ka, pārceļot jaunās zemes iekarošanu uz mums, es saskatu divus līmeņus.
Pirmais līmenis, un man galvenais līmenis, ir kristiešu dzīve.
Otrais pārneses līmenis man ir Bībeles iekarošana man kā kristietim.
Protams, daudzus Bībeles pantus nav viegli saprast, un var dzīvot sardzes kristieša dzīvi, kad tu vienmēr lasi tikai sardzes vārdus un par Bībeli zini maz ko citu.
Jums nav jākļūst par teologu vai jāmācās grieķu vai ebreju valoda, bet regulāri lasīt Bībeles fragmentus, domāt par tiem un lūgt par tiem ir ļoti jēgpilni. Tas ir vienīgais veids, kā iekarot sev šo labo zemi.
Es arī vēlos, lai mani sprediķi motivētu cilvēkus lasīt Bībeli. Iespējams, jūs varētu mājās turpināt lasīt Jozuas grāmatu un aplūkot visu, kas notiek zemes iekarošanas laikā.
Kad es domāju par šo Bībeles iekarošanu, man vienmēr nāk prātā kāds fragments no Apustuļu darbu grāmatas (Ap.d.17:10-12; NL):
Šajā fragmentā mēs, vācieši, vienmēr vispirms domājam par patiesību. Jūs pārbaudiet, vai tā ir patiesība.
Tas noteikti ir viens no šī stāsta galvenajiem punktiem, taču es nedomāju, ka tas atspoguļo visu patiesību.
Tas nozīmē arī to, ka jums pašiem ir jāatklāj patiesība. Nepietiek ar to, ka kāds cits jums saka patiesību, pat ja viņš ir uzticams.
Nevienam īsti nepatīk, ja kāds cits viņam izskaidro pasauli. Esmu novērojis, ka vecāko brāļu un māsu gadījumā daži mēdz skaidrot pasauli jaunākajiem brāļiem un māsām. Protams, ne visi vecākie brāļi un māsas to dara, bet viņi visi to noliedz.
Viņi vēlas paši uzzināt, paši izpētīt, paši saprast un izprast.
Mēs nezinām, cik simpātiski Pāvils un Sīla ieradās tur, Berejā, bet acīmredzot viņi bija tik ticami, ka šī sākotnējā dzirkstele raisījās jūdu vidū Berejā, lai viņi paši pētītu.
Tieši to es gribētu redzēt mūsu laikmetā: izvilināt cilvēkus no viņu filtru burbuļiem, lai viņi iedvesmotos iesaistīties Jēzus Kristus un Bībeles izpētē un noskaidrotu patiesību.
Vārds "pieķēries" man lika apšaubīties, jo tā ir metafora no narkomānijas, un pagātnē jau ir izskanējis pārmetums, ka reliģija ir opijs cilvēkiem.
Taču runa nav par prāta aptumšošanu, runa ir par tā atvēršanu, par tā izmantošanu, lai uzzinātu, kas ir patiesība.
Ir tik daudz cilvēku, kuri uzskata, ka viņi jau visu zina, un izturas noraidoši. To var izraisīt slikta pieredze, bet tas var būt arī komforta zonas mājīgums, tas var būt jebkas.
Šie ebreji Berojā pameta savu filtra burbuli, savu komforta zonu, un veica savu izpēti, domāja paši par sevi.
Un tas nebija bez riska, jo daudzi evaņģēlijam bija ļoti naidīgi noskaņoti.
Šī viltus komforta zona var pastāvēt arī kristiešu vidū. Es vienmēr esmu to tā redzējis, es negribu argumentēt kā attaisnojumu, es nevēlos nodarboties ar citiem viedokļiem.
Esiet stipri un drosmīgi
Pārejam pie mūsu fragmenta pēdējā panta (Jozuas 1:9, NL):
"Esiet stipri un drosmīgi" - šis apgalvojums šajā fragmentā izskan trīs reizes, varbūt jūs to pamanījāt.
Vai jūs vispār varat to pavēlēt?
Ko vispār nozīmē spēcīgs un drosmīgs?
Ebreju valodā šeit lietotajam vārdam "stiprs" ir arī nozīme "labot", "stiprināt", "turēt", "satvert", "satvert", "rūdīt", "tērauds" un "iedrošināt".
"drosmīgs" satur nozīmes "drosmīgs", "drosmīgs", "drosmīgs", "stiprināt", "rūdīt", "tērauda". Abu vārdu nozīmes pat nedaudz pārklājas.
Tā kā es neprotu ebreju valodu, es nevaru spriest par teikuma kontekstu šajā gadījumā, bet esmu iegādājies programmu, kas ļauj veikt vārdu lietojuma analīzi, t.i., kur Bībelē šis vārds ir lietots un kādā tulkojumā.
Ja es tagad etu cauri šeit esošajām rindām un katram personīgi sejā teiktu: "Esi stiprs un drosmīgs!", lielākā daļa cilvēku droši vien dziļi ievilktu elpu, un es pats justos tāpat.
Jūs varat būt stipri un drosmīgi tikai tad, ja tam ir pamats, un tas ir arī šajā pantā: "Jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu ar tevi, lai kur tu arī ietu."
Dažkārt mēs pielīdzinām spēku un drosmi panākumiem, taču tas nav viens un tas pats. Spēks un drosme drīzāk nozīmē to, ka tu dodies ceļā, ka tu sāc, ka tu uzdrīksties.
Mēs vienmēr atkal baidīsimies.
Jņ.ev.16:33 Jēzus Kristus to apstiprina:
Citos tulkojumos vārda "bailes" vietā ir rakstīts "ciešanas", "grūti", "spiediens", un atbilstošais vārds ir tulkots kā "drosme", nevis "pārliecība".
Ļaujiet man sajaukt Lutera tulkojumu ar Elberfeldera tulkojumu:
"Pasaulē jūs baidāties, bet esiet drošsirdīgi, Es pasauli esmu uzvarējis."
Tāpēc esiet stipri un drosmīgi un nebaidieties, Jēzus ir ar jums, lai kur jūs dotos.
Kopsavilkums
Es nonāku pie beigām:
- Džošua ir apmācīts un sagatavots savam uzdevumam visas dzīves garumā.
- Dievs apstiprina Savus apsolījumus.
- Jaunā zeme kā kristīgas dzīves simbols: Grūti, bet Dievs šķēršļus padara mazus. Viņš maina mūs (Gara auglis), lai pārvarētu iekšējo un ārējo pretestību. Dievs nekad mūs neatstās un neatkāpsies no mums.
- Jaunā zeme mums nav jāaizvada vieniem pašiem. Mēs ceļojam kopā.
- Jaunā zeme mums simbolizē arī Bībeles iekarošanu. Iziesim no savas komforta zonas un no jauna pievērsīsimies Bībelei, un lūgsim, lai arī citi darītu to pašu.
- Esiet stipri un drosmīgi un nebaidieties, jo Jēzus Kristus ir ar jums, lai kur jūs dotos.