Ievads
Ir tēma, kas mani jau ilgu laiku uztrauc un ar kuru es atkal un atkal sastopos. Runa ir par to, ka daži cilvēki uzskata, ka viņi precīzi zina, kas notiek, un citādi nevar būt.
Pēdējo divu gadu laikā es šur un tur esmu par to runājis arī savos sprediķos, taču esmu tos vēlreiz pārskatījis un tādējādi varu izvairīties no pārlieku lielas atkārtošanās.
Es vēlētos kopā ar jums aplūkot kādu Bībeles tekstu no Jaunās Derības, Jēzus Kristus stāstīto līdzību (Lk.ev.18:9-14).
Pašpārliecinātība
Jau pirmais teikums ir ļoti interesants, jo īpaši apgalvojums "pilns pašpārliecinātības". Citi Bībeles tulkojumi raksta "pārliecināti", "pārliecināti par sevi", bet citi izvēlas izteikti negatīvu izteicienu, piemēram, "pašpārliecināti" vai ar "viltus pašapziņu".
Vārds, kas šeit ir pamattekstā, patiesībā ir vārds "pārliecināts", un tas tiek lietots pozitīvā nozīmē arī citos Bībeles pantos. Negatīvā vispārējā skaņa šeit parādās tikai caur kontekstu. Vācu valodā mēs pazīstam arī izteikumu "būt ļoti pārliecinātam par sevi", kas vienmēr skan negatīvi.
Taču pašpārliecinātība patiesībā ir pozitīvs jēdziens; šeit tā kļūst negatīva, jo daži cilvēki no savas pašpārliecinātības iegūst tiesības uz citiem skatīties no augšas.
Kā rodas šāda pašapziņa? Manuprāt, ir trīs iemesli.
- Stends
- Zināšanas
- Var
"Stāvēt" var nozīmēt "izcelsmi" vai piederību kādai grupai. Es kādam piederu, tāpēc esmu pelnījis lielāku uzticību, vairāk privilēģiju vai vienkārši esmu labāks.
Tā tas bija ar muižniekiem pagātnē. Tikai piederot muižniecībai, jums bija privilēģijas, un, ja jūs tai piederējāt, jūs uzskatījāt, ka tas ir pareizi, kā tas ir. Ja jūs tai piederat, jūs parasti domājat, ka tas ir pareizi.
Iespējams, ka arī tas spēlēja zināmu lomu farizejā. Farizeji senajā jūdaismā bija skola, un, lai tajā iestātos, bija daudz jāmācās un jāmācās. Ja tev tas izdevās, tad tevi jau atzina tauta. Ar to varēja lepoties.
Un šeit ir arī pāreja uz otro pašapziņas avotu - zināšanām.
Šāds farizejs ir tik daudz mācījies, ka viņam ir jāzina, kā rīkoties. Un viņa kolēģi viņu noteikti iedrošina.
Tas nedaudz atgādina filtra burbuli. Jūs piederat viens otram, jūs precīzi zināt, kas notiek, un jūs nevarat uztvert citus nopietni.
Jā, ar zināšanām vienmēr ir tā. Pirms pusgada kādā sprediķī es pieminēju Deninga-Krūgera efektu. Šis efekts apraksta kognitīvo izkropļojumu nekompetentu cilvēku pašvērtējumā, kas liek pārvērtēt savas zināšanas un spējas. (Šis teikums ir nokopēts no Wikipedia).
Ja to attēlo kā līkni, rezultāts ir Mount "Stupid". Iespējams, jūs atceraties.
Tātad, ja jūsu pašpārliecinātība ir atkarīga no jūsu zināšanām, tad jums vajadzētu kritiski izvērtēt, kur jūs atrodaties šajā diagrammā. Varbūt jūs stāvat uz kalna "Duf".
Varēja būt arī sliktāk:
Vienā no pētījumiem dalībniekiem tika lūgts novērtēt savas zināšanas par 150 dažādām tēmām. Starp šīm tēmām bija 30 tēmas, kas bija tikai eksperimentētāju izgudrojums. No īstajām tēmām 44 % respondentu apgalvoja, ka tās zināmā mērā pārzina. No neeksistējošajām tēmām respondenti to pašu apgalvoja par aptuveni 25 % tēmu. Autori šo tendenci dēvē par pārspīlētu apgalvojumu, kas ir no intelektuālajām spējām neatkarīga pašapliecināšanās forma (Wikipedia: Dunning-Kruger effect).
Šeit, protams, mēs nonākam pie vecās kristīgās "pazemības" tēmas. Tas atrodams arī Vēstulē romiešiem 12:16; NEÜ:
Vai tulkojumā "Jauna dzīve" man tas patīk gandrīz labāk:
Kā jau teicu, filtra burbuļa fenomens nav nekas jauns.
Trešais pašpārliecinātības avots ir spējas. Arī šajā gadījumā, protams, pastāv briesmas pārvērtēt sevi, taču šīs briesmas nav tik lielas, jo cilvēks bieži var redzēt, ko viņš spēj.
Būtībā zināma pašpārliecinātība, protams, ir svarīga. Bieži vien jūs varat izdarīt daudz vairāk, nekā domājat, ka varat, un vienmēr varat iemācīties vairāk.
Taču pašpārliecinātība, protams, nedrīkst kļūt par neveselīgu pārgalvību, un arī skatīšanās uz citiem no augšas ir liela kļūda. Un tas mūs atgriež pie līdzības.
Man ir taisnība
Ko farizejs šeit lūdz?
Šeit skaidri dzirdama augstprātība un augstprātība. Man ir taisnība, un es visu daru pareizi. Dievs, tu vari būt apmierināts!
Aplūkosim šos apgalvojumus tuvāk.
Viņš šeit runā par "... I ... esmu...", viņš jau redz sevi kaut kādā īpašā pozīcijā. Viņš salīdzina sevi ar pārējo pasauli, un viņš nepārprotami uzvar savās acīs. Pārējie, šie laupītāji, krāpnieki, krāpnieki, laulības pārkāpēji, visi šie pārējie ir slikti.
Šodien to varētu saukt par "konformistisko sistemātiku" vai vēl kaut ko tamlīdzīgu, bet jūs saprotat, ka metode, kā devalvēt citus ārpus sava filtra burbuļa, nav nekas jauns. Un, nemānīsim sevi, arī pats cilvēks pret to nav pasargāts.
Un šajā apgalvojumā, protams, ir arī tas, ka viņš precīzi zina, kas ir pareizi un ko vēlas Dievs. Viņam pat nav jālūdz Dievam, bet viņš var vienkārši pateikties Viņam par to, ka viņam ir taisnība.
Un viņš arī precīzi zina, kāpēc viņam ir taisnība, salīdzinot ar citiem. Viņš gavē divas reizes nedēļā un dod desmito daļu no visiem saviem ienākumiem. Iespējams, viņš pat dod desmito daļu, kad novāc kādu no saviem virtuves augiem. Nedaudz pētersīļu nonāk zupā, bet desmitā daļa pētersīļu, protams, tiek aiznesta uz templi. Tieši tā to apraksta Jēzus Mt.ev.23:23.
Tātad viņam ir taisnība, jo viņš precīzi zina, kā Dievs domā un ko darīt, un viņš arī dara visu pareizi, salīdzinot ar citiem.
Muižnieks
Pāriesim pie nodokļu iekasētāja jeb, saīsinājumā, muitnieka. Protams, jāuzsver, ka tā laika nodokļu iekasētāji nebija vienkārši valsts ierēdņi, bet strādāja okupantu, romiešu, labā un bieži vien iekasēja vairāk, nekā viņiem pienāktos. Tāpēc viņus varētu salīdzināt ar mūsdienu korumpētajiem ierēdņiem.
Tāpēc šie muitnieki bija, bieži vien var teikt, ļoti nepopulāri.
Kā šis muitnieks lūdzas?
Viņš nesarunājas ("es taču neesmu tik slikts"), viņš nesalīdzina ("daži ir vēl sliktāki par mani"), bet Dieva priekšā viņš redz sevi pašā apakšā.
No malas nav viegli spriest, ko viņš šeit domā, taču viņš noteikti apzinājās, ka savā dzīvē bieži vien nav rīkojies pareizi. Iespējams, viņš pietiekami bieži iekasēja pārāk daudz un tagad par to kaunas.
Viņš neko nevar atnest Dievam, nekas viņa dzīvē nav kārtībā, tāpēc viņam atliek tikai lūgšana: "Dievs, apžēlojies par mani, grēcinieku!".
Šī apziņa ir kristīgās dzīves sākums. Dieva priekšā es neko nevaru darīt, es patiesībā neesmu nekas, un patiesībā es nezinu, kā to pareizi darīt.
Tā tas sākas. Un reizēm tev kā kristietim atkal un atkal nākas apzināties, ka bez Dieva nekas nav iespējams.
Dieva spriedums
Nāksim pie Dieva tiesas (14. p.):
"pasludināts par nevainīgu", citos tulkojumos rakstīts "attaisnots" vai arī no "vainas atbrīvots". Tas, protams, ir sākums vai jauns sākums. Dievs atbrīvo no vainas, un tādējādi cilvēks var atjaunot savu dzīvi.
Šajā līdzībā vispār netiek runāts par izmaiņām uzvedībā vai kaut ko tamlīdzīgu, jo, no vienas puses, tas pārsniegtu līdzības robežas, bet, no otras puses, neskatoties uz visām grūtībām, tas izriet no atbrīvošanas no vainas.
Farizejs neko nemainīs. Viņam ir taisnība viņa paša acīs. Viņam nav iespējas pilnveidoties, mācīties. Kāpēc viņam tas būtu jādara?
Dievs nevar pasludināt šādu cilvēku par nevainīgu, Viņš nevar viņu atbrīvot no vainas. Tam, kurš nāk pie Dieva un saka: man ir taisnība, nav nekādu izredžu.
Un tagad ir vēl viens attaisnojums:
Un farizejs ir uzcēlis sevi uz pjedestāla un skatījies uz citiem no augšas. Un, lai viņš vispār varētu nākt pie Dieva, viņam kādā brīdī ir jāsaskaras ar sāpīgu atziņu, ka viņš visu nezina, visu nedara pareizi, ka viņš patiesībā nav pareizs.
Un tas ir grūti. Jūs esat tik pārliecināts par sevi un jūtaties tik komfortabli savās zināšanās. Tas var būt diezgan pazemojoši, kad jums atveras acis.
Maksas iekasētājs ir sapratis, ka viņa dzīvē ir tik daudz kas nepareizs, ka viņš ir nonācis līdz pašam dibenam, un tagad viņš var sākt no jauna ar Dievu. Un Dievs dosies viņam līdzi un palīdzēs viņam.
Kopsavilkums
Es apkopoju.
- Mēs aplūkojām līdzību par farizeju un muitnieku.
- Vispirms mēs aplūkojām jautājumu par "pašpārliecinātību", kuras pamatā var būt statuss, zināšanas vai spējas. Ar statusu un zināšanām cilvēki mēdz būt augstprātīgi, un šis teksts mūs par to brīdina. Neiedomājieties, ka jūs visu zināt, kā teikts Vēstulē romiešiem 12:16.
- Pēc tam mēs rūpīgāk aplūkojām farizeja lūgšanu. Viņš domā, ka precīzi zina, ko Dievs vēlas, un domā, ka dara visu pareizi. Dievs var būt apmierināts, vai vismaz viņš tā domā.
- Muitnieks pilnībā apzinās, ka viņa dzīve Dieva priekšā nav pareiza. Viņš jūtas apakšā, un tas ir pareizais stāvoklis, lai sāktu vai pat sāktu no jauna ar Dievu. Bez Dieva nekas nedarbojas.
- Un Dievs muitnieku atbrīvo no vainas apziņas . Savukārt
- farizejs nāk tukšām rokām, jo viņam no Dieva nekas nav vajadzīgs, jo viņam jau ir taisnība .
-
Tikai ar Dievu var sākt un dzīvot īstu dzīvi.