Kad taisnīgums un miers izlīdzinās...

Ievads

Šodien vajadzētu būt par to, kā tikties.

Nē, ne gluži, bet, meklējot tēmu, es saskāros ar Bībeles pantu un aizķēros pie tā (Psalmi 85:11; NEÜ

Es salīdzināju vairākus Bībeles tulkojumus, un visur ir teikts "skūpsts". Es šo fragmentu jau vienreiz biju lasījis, jo biju to izcēlis.

Taču man šis tēls šķita fascinējošs: taisnīgums un miers, kas viens otru skūpsta.

Arī žēlastība un patiesība ir diezgan pretējas lietas, bet šeit tās satiekas.

Ko nozīmē šis attēls?

Aplūkosim šo psalmu. Kā visi psalmi, arī šis ir dziesma (sākumā ir teikts "kora vadītājam"), kuras melodiju mēs diemžēl vairs nezinām.

Cilvēku vaina

Psalmi 85, 2-4; NL

Psalmists atskatās atpakaļ. Viņš apzinās savas tautas vainu un arī to, ka tauta ir pieredzējusi Dieva dusmas.

Es bieži esmu sev uzdevis jautājumu, vai un kā to var attiecināt uz šodienu. Kāda uzvedība izraisa Dieva dusmas? Un kā izpaužas Dieva dusmas?

Tātad, kas šodien ir jādara cilvēkiem, lai izraisītu Dieva dusmas?

Ja es sāku ar indivīdu, tad ikviens, kam nav Jēzus Kristus, tik un tā ir pakļauts Dieva dusmām. Tas ir teikts Jņ.ev.3:36; NL:

Tātad no Dieva dusmām var izbēgt tikai tad, ja turas pie Jēzus Kristus. Ticība ir ieeja mūžīgajā dzīvē, paklausība ir veids, kā piedzīvot mūžīgo dzīvi. Runa nav par aklu paklausību, bet gan par klausīšanos Jēzum un dzīvi kopā ar Viņu.

Tomēr, saskaņā ar Bībeli, Dievs dusmojas ne tikai uz visiem, bet dusmas izraisa cilvēka netaisnība (Rom.1:18), ko veicina attālināšanās no Jēzus. Arī citos pantos ir aprakstīts, ka ļauna rīcība var īpaši sadusmot Dievu.

Bet, par laimi, Dievs ir arī ļoti pacietīgs, kā tas ļoti skaisti rakstīts 2.Pēt.3:9; NL:

Labi, privātpersonām mēs esam to precizējuši. Bet kā ir ar visu tautu?

Cilvēki ir dažādi, ir vieni un ir citi. Vecajā Derībā mēs atrodam daudz fragmentu, kur Dievs galvenokārt tiesā Izraēlu. Es uzskatu, ka tas ir saistīts ar to, ka Izraēlai Vecajā Derībā ir īpaša loma, ka Dievs vēlas parādīt Izraēlai, ka laba, dievbijīga dzīve nenotiek pati par sevi.

Tajā laikā no Israēla tika prasīts daudz, lai gan Dievs pats bieži iejaucās ar brīnumiem (piemēram, jūras atdalīšana), bet, neskatoties uz šiem lielajiem brīnumiem, vēlāk izraēlieši atkal un atkal novērsās no Dieva.

Dievs bija pasludinājis svētības caur Toru, Bauslību un praviešiem, bet arī lāstus nepareizas rīcības gadījumā, un tā arī notika.

Bībelē patiešām ir vēsti par spriedumu citām tautām, taču tie nav tik plaši izplatīti kā Izraēlai, jo, kā jau es teicu, Izraēlai Vecās Derības laikā bija īpaša loma.

Skatoties uz mūsdienu katastrofām, man ir ļoti grūti kaut ko no tām klasificēt kā Dieva sodu.

Vai plūdu katastrofa bija Dieva spriedums? Es to nevaru iedomāties, tas droši vien ne tikai man šķiet absurds.

Vai Corona ir Dieva spriedums? Es arī tā nedomāju.

Baznīcām bieži tiek pārmests, ka tām nav saprātīgas atbildes uz Corona.

Racionāls izskaidrojums ir diezgan vienkāršs. Cilvēce arvien vairāk riskē. Arvien vairāk cilvēku ceļo pa pasauli, tiek apēsts arvien vairāk savvaļas dzīvnieku sugu, kas, protams, palielina pandēmiju risku. Vai arī mēs gaisā izlaižam arvien vairāk CO², un tas palielina vētru un līdz ar to arī plūdu katastrofu risku.

Bet vai mēs kā kristieši esam apmierināti ar šādu skaidrojumu?

No otras puses, daudzi cilvēki normālā situācijā nevēlas dzirdēt kristīgo vēsti, bet, kad notiek katastrofas, cilvēki dažkārt sūdzas, jo baznīcas, šķiet, nerunā skaļi.

Patiesībā tā nav taisnība. Atsevišķās draudzēs tika sniegti paziņojumi par Corona, arī par citām katastrofām, bet kopīga preses dienesta kristiešiem nav.

Šis jautājums par Dieva spriedumu pār tautām ir ārpus šīsdienas tēmas robežām, tāpēc es turpināšu runāt par šo tekstu.

Atjaunošana

Šajā psalmā ir ietverta patiesība un taisnīgums. Psalmists, šķiet, ir ļoti pārliecināts, ka ļaudis patiešām ir vainīgi un ka Dieva dusmas ir pamatotas.

Taču jau pirmajos pantos uzsvars tika likts ne tikai uz vainu, bet arī uz piedošanu. Un tā tas turpinās (Psalmi 85, 5-8; NL):

Viņš lūdz jaunu dzīvi, Dieva mīlestību un pestīšanu.

Šis psalms jau šķiet ļoti Jaunajā Derībā: piedzīvo piedošanu un dodas ceļā kopā ar Dievu.

Līdzīgā veidā mēs to vienmēr dzirdam Kunga Vakarēdiena laikā (1.Kor.11:25):

Jēzū Kristū cilvēks var atstāt vainu un doties jaunā ceļā ar Dievu, piedzīvot jaunu dzīvi caur Dieva mīlestību.

Tas nenozīmē, ka cilvēks mazina, ignorē vai apspiež vainas apziņu, kā arī nenozīmē, ka viņš tajā grimst. Un, protams, vainas apziņai var būt arī zemes sekas, ar kurām cilvēkam ir jāsaskaras.

Taču pievēršanās Dievam palīdz to veselīgā veidā atstāt aiz muguras. Psalmists to paskaidro nedaudz vairāk (Psalmi 85:9,10):

Klausoties Dievā, caur lūgšanu un Bībeles lasīšanu, caur dalīšanos ar citiem kristiešiem, arī caur sprediķi - tā tu vari dzirdēt Dievu. Un gaidīt no Dieva jaunu ceļu, ticēt, ka caur Jēzu Kristu tu saņemsi palīdzību un vadību, tas galu galā ir dot Dievam godu.

Nu, un zeme, kas piepildīta ar Dieva godību? Es būtu laimīgs, ja tā būtu taisnība manā dzīvē, bet es domāju, ka to nekad nevar noteikt pats, bet par to vienmēr ir jāprāto citiem.

Skūpsts

Un tā arī nāk:

Šeit ir divi pretstatu pāri: mīlestība un patiesība un taisnīgums un miers.

Mēs jau iepriekš dzirdējām, ka, neskatoties uz nepatīkamo patiesību par savu vainu, cilvēks var doties ceļā ar Dieva mīlestību. Jūs varat nest visas patiesības - gan pozitīvās, gan negatīvās - Dievam. Dievs vēlas mums parādīt savu mīlestību un kopā ar katru no mums risināt dzīves jautājumus.

Un taisnīgumu un mieru vēl ciešāk saista skūpsts. Šķiet, ka taisnīgums un miers īsti neiet kopā. Kāds vienmēr ir kaut ko darījis, lai ar taisnīgu rīcību nebūtu miera.

Mūsdienās joprojām ir sabiedrības, kurās valda asins atriebība. Viss ir kaut kā atriebjams, tātad atriebjams ar "ä", un tas notiek turp un atpakaļ, un miera nav.

Par laimi, šeit nav tik slikti, bet mēs jau tagad saprotam, ka miers un taisnīgums nevar darboties bez piedošanas. Cilvēks saskaras ar patiesību un saviem darbiem, un, ja ir piedošana, tad var sākt visu no jauna mierā. Un, ja ikviens apzinās savas kļūdas un atzīst tās, tad pastāv arī taisnīgums, kas nav balstīts uz kompensāciju.

Un tā ir taisnība, ko mēs varam iegūt caur Jēzu Kristu, un tad taisnība un miers patiešām saplūst viens ar otru.

Šīs sekas

Psalmi 85, 12-14; NL

Tad tādas būs sekas mūsu dzīvēs, un, ja tas notiks plašā mērogā, tas varētu ietekmēt arī mūsu valsti. Patiesība un taisnīgums, bet arī miers un mīlestība.

Psalmists šeit ir ļoti optimistisks. Ja mazliet ļaunprātīgi padomā, tas izklausās apmēram šādi:

"Un viņi ilgi un laimīgi dzīvoja kopā."

Nesaprotiet mani nepareizi: es jau ticu, ka psalmists šeit saka, ka ir taisnība.

Mums tikai jājautā sev, kāds ir iemesls, ja mēs to nepiedzīvojam, piemēram, ja patiesība neaug šeit uz zemes vai vismaz mūsu dzīvē, vai kāds ir iemesls, ja mums neveicas labi.

Runa noteikti nav par materiālo labklājību vai veselības integritāti, bet gan par dzīvi mierā ar Dievu un arī ar sevi, lai cilvēku neaizdzītu neapmierinātība.

Dievs vēlas svētīt, par to esmu pārliecināts. Bet arī tā ir daļa no patiesības: Cik lielā mērā žēlastība, patiesība, miers un taisnīgums veido mūsu dzīvi?

Kopsavilkums

Es apkopoju.

• Žēlastība un patiesība ir satikušās, taisnība un miers skūpstās: ļoti neparasts tēls.
• Psalmists apzinājās savu un tautas vainu un to nenomācās un nemazināja.
Taču viņa uzmanības centrā jau no paša sākuma bija skatiens uz priekšu, caur piedošanu un jaunu pestīšanu caur Dievu.
• Runa ir par to, ka mēs esam ceļā ar Dievu, kā aprakstīts komūnijas tekstā ar jauno derību.
• Jēzū Kristū var
apvienot
• mieru, taisnīgumu, žēlastību un patiesību
.
• Mēs gribam reālistiski un patiesi paraudzīties uz sevi, bet tomēr cerēt uz Dieva svētību, jo Dievs vēlas svētīt
.