Brīvība pret noteikumiem?

Ievads (Pēteris)

Nesen bija Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un visur bija vēlēšanu plakāti.

Līdz ar lielāko daļu no tiem man kaut kā radās sajūta, ka satura trūkums Vācijas vēlēšanu kampaņā ir sasniedzis jaunu līmeni.

Taču viens FDP priekšvēlēšanu plakāts man iepatikās:

Eiropa uzplaukst brīvībā. Ne no direktīvām

Šis sauklis patiesībā mani nedaudz vajāja, bet ne jau tāpēc, ka es uzskatu FDP par lielisku, bet drīzāk tāpēc, ka man šajā sauklī kaut kas nav kārtībā, bet es nespēju izskaidrot, kas tieši.

Iespējams, ka plakāta tekstu autors pat ir sasniedzis savu mērķi, jo vismaz šis sauklis nepazuda nebūtisko priekšvēlēšanu kampaņas frāžu mākoņos.

Pēc kāda laika šis sauklis manā atmiņā bija saīsinājies līdz "Brīvība vadlīniju vietā", un tikai tad, kad, gatavojot sprediķi, es to atkal sameklēju, atkal sastapos ar oriģinālo saukli.

Brīvība un vadlīnijas, vai tā ir pretruna?

Kas ir vadlīnijas? Pirmais, par ko es domāju, dzirdot šo vārdu, bija mans darbs.

Ir vadlīnijas, kuras tu ievēro, jo tās ir izrādījušās noderīgas. Šim nolūkam mums ir jauks angļu termins "best practice". Dažas problēmas tiek risinātas noteiktā veidā, jo tam vienkārši ir jēga. Šādas "labākās prakses" būs ikvienā profesijā, neatkarīgi no tā, vai tā ir amatniecība, aprūpe, programmēšana, administrēšana utt. Daudzām problēmām vienmēr varētu atkal un atkal domāt par optimālu risinājumu, taču vairumā gadījumu ir kāda pārbaudīta procedūra, kas parasti tiek ievērota. Un tas, protams, ir saprātīgi.

Pastāv arī saistošas vadlīnijas, kuras, iespējams, labāk raksturot kā noteikumus. Piemēram, jums ir jāievēro ceļu satiksmes noteikumi. Arī darbā būs noteikumi, kas ir obligāti. Pie tiem pieder arī standarti, piemēram, normas, kas jāievēro ražotājiem, un produktu dizaineri šo standartu ietvaros var izlaisties. Man tas izklausās saprātīgi, un es domāju, ka tieši tas mani satrauca šajā FDP sauklī.

Kādas ir vēl kādas citas vadlīnijas vai noteikumi?

Kāda loma noteikumiem ir mūsu kā kristiešu dzīvē? Ir diezgan daudz cilvēku, kuri uzskata, ka Bībele ir tikai likumu grāmata, pilna ar noteikumiem, un kristietis visu dzīvi cenšas nepārkāpt nekādus noteikumus.

Mēs zinām, ka tas tā nav, un šodien mēs kopā ar jums vēlamies tuvāk aplūkot šo šķietamo pretrunu starp noteikumiem un brīvību.

Noteikumu svinēšana: Ps 119 (Pēteris)

Sāksim ar noteikumiem. Bībelē ir psalms 119. psalms, kas ir garākā Bībeles grāmata. Šajā psalmā ir 176 panti.

To parasti raksturo kā slavas dziesmu Dieva vārdam. Tajā ir tādi labi zināmi panti kā (Ps 119, 105; NL):

Taču vairums pantu mazāk koncentrējas uz Dieva vārdu kopumā, bet ļoti bieži uz likumiem un baušļiem, piemēram, (Ps 119, 73; NL):

vai (Ps 119, 92; NL):

vai arī nākamajā pantā (Ps 119, 93):

Tātad Bībelē ir uzsvērti likumi un noteikumi?

Noteikumi paši par sevi ir laba lieta. Tie atvieglo daudzas lietas, piemēram, kopdzīvi. Piemēram, ceļu satiksmes noteikumi padara braukšanu pa mūsu ceļiem salīdzinoši drošu. Vadlīnijas, piemēram, iepriekš pieminētā "labākā prakse", palīdz ātrāk apgūt kādu darbību, jo nav jādomā par visu no jauna.

Noteikumi bieži vien parūpējas par pārējo, tāpēc jūs varat koncentrēties uz svarīgākajām lietām.

Noteikumi kā problēma? (Pēteris.)

Tātad vadlīnijas un noteikumi nav slikti un var būt ļoti noderīgi, taču ne vienmēr ir viegli tikt galā ar noteikumiem. Bieži vien ar tiem var rasties problēmas.

Noteikumi kā glābšanas avots?

Daži cilvēki var naivi domāt, ka es varu vienkārši ievērot visus Bībeles baušļus, un tad ar mani nekas nevar notikt un viss būs kārtībā.

Šādu situāciju mēs atrodam Vēstulē galatiešiem. Sākumā nav īsti skaidrs, kāda patiesībā ir problēma. Bet Vēstulē galatiešiem 2:16 ir teikts: ":

Noteikumu ievērošana nevienu neglābj.

Nākamajā tekstā, Gal.3:1-7; NL, viņš to vēlreiz paskaidro:

Pāvilam tas bija tik svarīgi, ka Galatiešiem viņš to apraksta daudz sīkāk, bet es gribētu to apkopot šādi:

Vienkārša noteikumu ievērošana var novest pie vēlmes censties saviem spēkiem. Dieva bērni ir tie, kas tic Dievam, nevis tie, kas labi prot sekot noteikumiem.

Šeit noteikumi vairs nav noderīgs līdzeklis, bet gan tiek paaugstināti par kaut ko glābjošu.

Attiecības un noteikumi (Pēteris)

Noteikumiem ir vēl viens apdraudējums.

Aplūkosim Rom.14:1-3; NL:

Katram ir savi noteikumi. Viens saka, ka var ēst visu, un tā arī dara, otrs saka, ka mana sirdsapziņa man aizliedz ēst gaļu. Iespējams, ka veģetārā diēta šajā Bībeles periodā radās tāpēc, ka liela daļa gaļas, ko varēja iegādāties, bija iegūta no upurētiem dzīvniekiem pagānu upurēšanas rituālos, un tāpēc daudzi kristieši nevēlējās to ēst.

Interesanti, ka šeit nav diskusijas par to, kam ir taisnība. Objektīvi runājot, taisnība ir pirmajam. Marka ev. 7, 19. nodaļā Jēzus Kristus saka: ":

Taču šeit tam nav nozīmes. Vēstulē romiešiem 14. nodaļā teksts turpinās šādi:

Noteikti ir jautājumi, kuros mums ir jācīnās par to, kas ir pareizi. Mēs to dzirdējām jau iepriekš, aplūkojot galatiešiem piemēru, ka ticība Jēzum Kristum ir pareizais ceļš un ka likumu neievērošana ved uz mērķi.

Taču šķiet, ka ir daudz noteikumu, kur Dievs diezgan labi sadzīvo ar dažādām atziņām. Kā tikko minēts, daudzi kristieši dažas dienas uzskata par īpašām: Ziemassvētkus, Lieldienas, Lielo piektdienu, Vasarsvētkus, bet citas ne. Baznīcas gads patiesībā neattiecas uz visiem kristiešiem.

Tomēr man šajā tekstā šis punkts nav izšķirošais, bet mēs dzīvojam, šeit ļoti mūsdienīgi tulkots, lai patiktu Dievam. Un Dievam, šķiet, ir vienalga, ko mēs ēdam un vai īpaši svinam kādus svētkus. Bet mums personīgi tas ir svarīgi, un tas ir labi.

Romiešiem 14, 12-15; NL

Svarīgāk par taviem un maniem noteikumiem ir tas, lai mēs nekaitētu citiem. Mūsu tuvākā labums vienmēr ir svarīgāks par noteikumiem.

Šajos pantos tas ir skaisti apkopots (Rom.14:16-17):

Svarīga ir dzīve taisnībā, mierā un priekā Svētajā Garā, nevis noteikumi. Noteikumiem var būt un tiem vajadzētu būt tikai noderīgam līdzeklim, kas to veicina.

Papildus noteikumiem... (Mathis)

Vēstulē romiešiem 14 ir līdzīgs šādam piemēram:

Pieaugušais iet uz gājēju pārejas. Lukso sarkanais luksofora signāls, bet iela ir tukša; kilometru rādiusā apkārt nav ne redzama, ne dzirdama neviena automašīna. Pieaugušais nolemj ignorēt sarkano gaismu un šķērso ceļu.

Iedomājieties, ka bērns, kurš tikko ir apguvis ceļu satiksmes pamatnoteikumus, skrien pretī tam pašam luksoforam. Vai viņam vajadzētu apstāties vai braukt? Iespējams, ka viņam būtu jāpiemēro apgūtais noteikums un jāapstājas.

Bet kāpēc pieaugušais šajā situācijā var neievērot šo noteikumu?

Galvenā atšķirība starp bērnu un pieaugušo šajā piemērā ir tā, ka pieaugušais zina, kādam nolūkam ir paredzēts noteikums: lai izvairītos no uzbraukšanas.

Pieaugušais zina, ka šī noteikuma mērķis ir izpildīts, ja tu ej, neapdraudot ne sevi, ne citus; savas pieredzes dēļ viņš labāk spēj novērtēt satiksmes situāciju, un, šķērsojot ceļu, viņš izpilda noteikuma mērķi, pats neievērojot šo noteikumu. Vai tagad būtu labi, ja pieaugušais mēģinātu bērnam paskaidrot, ka dažkārt var iet arī uz sarkanās? Vai bērns nebūtu mazliet pārslogots, ja katru reizi pašam būtu jāizvērtē satiksmes situācija? Un varbūt apjuktu, jo noteikums, kas it kā būtu tik svarīgs viņa drošībai, pēkšņi vairs nav piemērojams?

Pastāvētu risks, ka viņi galu galā varētu vienkārši paši izlemt, kad viņi vēlas šķērsot sarkano gaismu un kad nē.

Tāpat kā noteikumu "apstājies pie sarkanās gaismas un brauc pie zaļās" var rezumēt kā "neapdraudi sevi un citus, šķērsojot ceļu", arī visus ceļu satiksmes noteikumus varētu rezumēt šādi:

Ceļu satiksmes noteikumus var

rezumēt šādi: "Rīkojieties tā, lai nenotiktu negadījumi un lai visi nokļūtu tur, kur viņiem jānokļūst laikā

Ja visi to ievērotu, negadījumu vairs nebūtu.

Taču mēs esam tikai cilvēki un nezinām, kam un kad kur jābrauc, vai ko otrs cilvēks plāno darīt tālāk un kā rīkoties, lai viss noritētu gludi.

Mums būtu nepieciešams sava veida "SuperGPS", kas zinātu visas šīs lietas un vienmēr norādītu, kā vislabāk rīkoties. Mums vienkārši būtu jāseko tā norādījumiem un jātic, ka viss būs kārtībā.

Tomēr šādas ierīces nav, tāpēc mums galu galā ir nepieciešams StVo.

Tāpat kā es nupat apkopoju StVo noteikumus, arī Jēzus NT apkopoja OT likumus: "Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu". Pāvils to saka arī Vēstulē romiešiem 13:10:

Ja vien mēs visi mīlētu viens otru, tad vairs nebūtu ne strīdu, ne naida. Izklausās pietiekami vienkārši, bet, tāpat kā piemērā par satiksmi, tas nevar darboties bez "SuperGPS".

Taču Dievam ir risinājums: (no visām lietām) Vecajā Derībā, Ecehiēla 36:26.27:

Lūk, tas ir tas, ko mēs redzam! Tas ir mūsu "SuperGPS"! Ja mēs dzīvojam vienotībā ar Jēzu un ļaujam Dievam dot mums jaunu sirdi un jaunu garu, tad mēs varam pieņemt lēmumus, piepildīti ar Svēto Garu, un mums nav jāievēro konkrēti Bībeles rīcības noteikumi.

Tad mēs varam atstāt bērna lomu, kurš ievēro noteikumus, jo viņam nav citu standartu, un uzņemties pieaugušā lomu, kurš zina, ko dara, un var rīkoties atbildīgi.

Īsāk sakot, Dieva Svētais Gars dod mums iespēju pildīt likumu bez nepieciešamības ievērot Bībeles likumus.

Kopsavilkums

Mēs apkopojam:

• Mēs vispirms vispārīgi domājām par vadlīnijām, noteikumiem un to, ka tie var būt ļoti noderīgi.
• Mēs arī īsi aplūkojām 119. psalmu, kur tiek slavināts Dieva vārds, taču bieži vien uzmanība tiek pievērsta noteikumiem un likumiem.
• Pēc tam mēs aplūkojām problēmas, kas saistītas ar noteikumu ievērošanu. Pirmā problēma ir tā, ka noteikumu ievērošana tiek uzskatīta par glābšanu. Tas noved prom no Jēzus Kristus.
• Otra problēma var būt tad, ja jūs noteikumu ievērošanu nostādāt augstāk par sava tuvākā labklājību.
• Dieva Svētais Gars dod mums iespēju pildīt likumu bez nepieciešamības ievērot Bībeles likumus.