Ievads
Šodien es vēlētos sākt tieši ar Bībeles tekstu (Mt.ev.14:1-12;NEÜ):
Es nezinu, vai iepriekš esmu dzirdējis sprediķi par šo tekstu. No pirmā acu uzmetiena tas izklausās vairāk kā spēle "Spēle par trūcīgajiem", nevis Bībele, taču tas ir reāls notikums, nevis izdomāts, un viens šī teksta punkts mani īpaši uzrunāja, par ko vēlāk gribētu runāt sīkāk.
Jēzus brīnumi
Taču interesants ir arī šī stāsta sākums. Tas sākas ar brīnumiem, kurus Jēzus darīja un par kuriem cilvēki stāstīja cits citam.Galilejas valdnieks Hērods Antipa, kurš, starp citu, bija Hēroda Lielā dēls, par kuru mēs dzirdam katru gadu Ziemassvētkos, šos brīnumus interpretē kā augšāmcelta mirušā cilvēka darbus.
Acīmredzot tajā laikā cilvēki daudz vairāk ticēja brīnumiem un daudz ko interpretēja.
No Bībeles mēs zinām, ka bija tikai viena patiesa mirušo augšāmcelšanās ar būtības maiņu, proti, Jēzus Kristus augšāmcelšanās.
Bija arī citi gadījumi, kad mirušie tika uzmodināti, piemēram, Lācars, taču šie cilvēki palika normāli cilvēki un pēc tam turpināja normāli dzīvot un kādā brīdī atkal nomira.
Kā mūsdienu cilvēki interpretētu šādus brīnumainus dziedināšanas gadījumus, kā toreiz darīja Jēzus, un stāstītu par tiem citiem?
Ezotēriski noskaņoti cilvēki, iespējams, stāstītu par garīgu dziedināšanu, racionāli noskaņoti cilvēki, iespējams, mēģinātu rast skaidrojumu, ka tas viss bija psihomātiski, un tā tālāk.
Cilvēki ļoti bieži cenšas visu izskaidrot, lai visu saprastu un spētu kontrolēt.
Īpaši saistībā ar pārdabiskām dziedināšanām es atkal un atkal paklūstu uz to. Patiesībā dziedināšanas dāvanas pastāv arī mūsdienās, kā tas ir teikts, piemēram, 1. Korintiešiem 12:28. Es tikai neesmu tik ļoti pārliecināts, kā tieši tas ir domāts. Dažos šīs vietas tulkojumos ir teikts, ka Dievs dod dāvanas, lai dziedinātu, citos tulkojumos ir teikts, ka ir personas, kurām ir dziedināšanas dāvana.
Tātad vai Dievs dažiem cilvēkiem īpašās situācijās dod pārdabiskas dziedināšanas dāvanas, vai arī ir kristieši, kuriem praktiski vienmēr ir dziedināšanas dāvana un kuri to vienmēr var izmantot?
Šķiet, ka grieķu valodas pamatteksts pieļauj abus tulkojumus. Manuprāt, otrais skaidrojums ir diezgan sarežģīts, jo man tas šķiet kā Dieva žēlastības dāvanu kontrolēšana un dominēšana pār tām. Bet varbūt es kļūdos.
Tagad atstāsim šī teksta sākuma punktu un nonāksim pie būtības.
Jaunais cilvēks
Es vēlreiz izlasīju 3. un 4. pantu:
Roku uz sirds: kurš no jums, piemēram, rakstīja šādu paziņojumu bijušajam Vācijas kancleram Šrēderam, kad viņš izvēlējās sievu numur 5?
Šrēderam faktiski nācās maksāt zaudējumu atlīdzību par sāpēm un ciešanām savas 5. sievas bijušajai sievai, jo šķiršanās nosacījums bija tāds, ka šai sievai atkal jāšķiras no Šrēdera, jo, kamēr viņi vēl bija precējušies, viņai jau bija attiecības ar Šrēderu.
Tas nenotika, tāpēc bijušais vīrs iesūdzēja Schröder tiesā un uzvarēja.
Šādas ziņas liek aizdomāties, kāpēc tās vispār kļūst par ziņām. Es par to atradu rakstu tikai ziņu portālā Bild.de, no kura parasti izvairos.
No malas šķiet, ka tas ir līdzīgs gadījums.
Acīmredzot Hērods atņēma sievu savam brālim Filipam un apprecēja viņu pats, un tas bija pretrunā ar tā laika likumiem. Un sieva acīmredzot tam piekrita, jo viņa pamudināja Hērodu iemest Jāni cietumā.
Es negribu kavēties pie tā, vai šāds likums būtu jēgpilns arī mūsdienās vai nē. Personīgi es uzskatu, ka likumdevējam būtu jākoncentrējas uz jomām, kas garantē līdzāspastāvēšanas saglabāšanu, nevis jālemj līdz galam, iedziļinoties personīgās dzīves jautājumos.
Personīgi, vispārīgi runājot, es uzskatu, ka laulības šķiršana ir nepareiza, un saskaņā ar Bībeli tā nav vēlama. Taču mēs visi esam nepilnīgi, grēcīgi cilvēki, un tā rezultātā mēs varam kļūt tik vainīgi viens pret otru, ka tas vairs nav iespējams. Tāpēc vienmēr būs šķiršanās, un, manuprāt, ir pareizi, ka arī šķiršanās gadījumā ir atcelts vainas princips. Galu galā, pēc kādiem kritērijiem būtu jāvērtē vaina šķiršanās gadījumā?
Ētikas izmaksas
Bet tagad beidzot nonāksim pie teksta būtības.
Noskaidrosim, par ko Jānis tika ieslodzīts cietumā. Viņš kritizēja valdnieka dzīvesveidu.
Viņš nonāca cietumā par ētisku jautājumu.
Viņu arestēja nevis par Evaņģēliju, par cilvēktiesībām vai ko tamlīdzīgu, bet tāpēc, ka viņš kritizēja valdnieka personīgo, nepareizo rīcību.
Ko mums patiesībā ir vērta ētika?
Tas ir sarežģīti.
Ja mums būtu aizliegts runāt par Evaņģēliju, tad, cerams, mēs to neievērotu.
Bet vai mums vajadzētu kritizēt kāda cilvēka, turklāt diezgan despotiska valdnieka, personīgi nepareizu rīcību?
Tas, starp citu, ir bīstami arī šodien.
Turcijā, piemēram, ir Turcijas Kriminālkodeksa 299. pants, kas par prezidenta aizskaršanu draud ar cietumsodu līdz pat četriem gadiem. Kopš pie varas ir Erdogans, šā panta izmantošana ir palielinājusies par 500 % salīdzinājumā ar viņa priekšgājēju (avots: Wikipedia).
Jebkura viņa kritika jau tiek uzskatīta par apvainojumu.
Ņemsim, piemēram, šaubas par Erdogana akadēmisko grādu. Saskaņā ar Turcijas tiesību aktiem prezidentam ir jābūt universitātes grādam. Iespējams, viņa uzrādītais dokuments nav autentisks, vārdi un datumi neatbilst realitātei. Tā teikts Vikipēdijā.
No tīri juridiskā viedokļa to varētu kritizēt, bet vismaz Turcijā ar šādu rīcību cilvēks daudz ko riskē, pat cietumsodu.
Vai tas ir tā vērts?
Vai bija pareizi, ka Jānis kritizēja Hēroda dzīvesveidu? Var arī paust nostāju, ka varas iestādes tik un tā dara, ko vēlas, mēs izmantojam laiku, lai norādītu uz Jēzu, kas arī bija Jāņa misija.
Taču Jāņa misija bija ne tikai norādīt uz Mesijas atnākšanu, bet viņš arī skaidri norādīja, kāpēc cilvēkiem ir nepieciešams Mesija.
Piemērs no Lūkas evaņģēlija 3. nodaļas 7.8; NL
Arī Jānis bija īpašs cilvēks ar īpašu misiju. Es nevarētu tā runāt. Es ceru, ka pēc mana dzīvesveida jūs kaut nedaudz redzat, ka esmu kristietis, ka vienmēr esmu gatavs nest savas vainas un grēkus Jēzum un ka esmu gatavs arī mainīties vai ļaut Dievam mainīt mani.
Varbūt tikai no Jāņa uzdevuma var redzēt, ka viņš diezgan nesāpīgi turēja savu pārkāpumu pret Hērodu.
Bet atkal - cik daudz mums ir vērta ētika?
Ņemsim, piemēram, "abortu" jautājumu. Zaļo un kreiso nometnēs ir diezgan daudz balsu, kas vēlas pilnībā atcelt 218. punktu un uzskata to par sieviešu pamattiesībām.
Ja mēs publiski paudīsim savu viedokli šajā jautājumā, mēs kļūsim nepopulāri. Un, lai situāciju šajā konkrētajā jautājumā vēl pasliktinātu, Katoļu baznīca, kas vienmēr ir bijusi nozīmīga abortu pretiniece, ir pilnībā zaudējusi savu uzticamību cilvēktiesību aizsardzības jomā visu ļaunprātīgas izmantošanas skandālu dēļ.
Protams, tas ne vienmēr ir viegli. Es uzskatu, ka mēs būtībā esam vienisprātis par abortu noraidīšanu, neiedziļinoties pārāk sīkumos.
Ar citiem ētikas jautājumiem ir grūtāk. Jānis savu spriedumu atvasināja no kāda Vecās Derības baušļa, un es nedomāju, ka pats viņa spriedums vispār tika apšaubīts.
Mūsdienās mēs ētiskos spriedumus atvasinām no visas Bībeles, arī no savas pieredzes, un tur mums bieži vien nākas ļoti aizstāvēties, jo, protams, var kļūdīties.
Un man arī ir grūti spriest, cik nopietns ir nepareizs uzvedība.
Piemērs no politikas: Berlīnes politiķe Frančeska Gifeja bija krāpusi savā doktora disertācijā, tāpēc viņai tika atņemts doktora grāds. Eksaminācijas komisija nolēma: "Doktora grāds iegūts, vismaz nosacīti apzināti krāpjoties ievērojamā apmērā. Tādējādi disertācija neatbilst labas zinātniskās prakses prasībām."
Tagad ir balsis, kas saka, ka labu politiku var darīt arī bez doktora grāda. Protams, tā tas ir.
Bet kā viņas rīcība saskan ar vēlamo Berlīnes mēra amatu? Kā tad Berlīne darbojas kā zinātnes centrs?
Mēs redzam, ka ētikas tēma joprojām ir sarežģīta, un nereti nākas spriest par katru gadījumu atsevišķi.
Rīcība saistībā ar apsūdzībām par pārkāpumiem
Aplūkosim, kā tika izskatītas apsūdzības par pārkāpumiem.
Hērods būtu vēlējies Jāni nogalināt, taču baidījās no sacelšanās. Varas saglabāšana bija svarīgāka par personiskajām jūtām, tāpēc viņš bija atjautīgs despots.
Taču arī viņa (jaunā) sieva bija sašutusi par Jāņa kritiku, tāpēc viņa pierunāja Hērodu vismaz ieslodzīt viņu cietumā. Taču ar to viņai nepietika. Viņa izmantoja savu meitu, lai piespiestu Hērodu nogalināt Jāni.
No šī teksta jūs arī uzzināsiet, ka nevajag solīt visādas lietas bez iemesla: "Lai ko tu arī gribētu, tu to dabūsi." Un tad jūs to saņemsiet.
Tāpēc zināma atlikusī atturība visas eiforijas vidū nekad nenāk par ļaunu.
Acīmredzot šī sieviete vārdā Hērodija bija tik ļoti ievainota savā lepnumā, ka rīkojās neatkarīgi no tā. Galu galā joprojām pastāvēja sacelšanās risks.
Tagad neviens no mums šeit nav despots vai despotu laulātais, taču kritika var kaitināt mūs, arī mani.
Man personīgi dažkārt ir vajadzīga diena, lai pārvarētu dusmas un tad, ievērojot distanci, racionāli izvērtētu, vai man veltītā kritika ir pamatota vai nepamatota.
Un arī tonis un arī medijs rada mūziku. Nesen pamanīju, ka analogajā vidē esmu daudz draudzīgāks nekā tērzēšanā. Jā, tur bieži raksti to, kas tevi aizkustina vai kaitina, un formulējumi nereti ir netīši asi.
Man personīgi gribas iemācīties pieņemt kritiku un diezgan ātri pārvarēt iespējamo dusmu fāzi.
Un es arī gribētu iemācīties atkal un atkal izteikt kritiku tā, lai otrs cilvēks neapvainotos un noteikti nepieprasītu manu galvu uz šķīvja.
Kopsavilkums
Es apkopoju.
- Jēzus brīnumi ir interpretēti dažādi, taču mēs varam būt droši, ka Jēzus Kristus joprojām dara brīnumus.
- Mēs esam īsi aplūkojuši mūsu bijušā kanclera piemēru, ka dažkārt sabiedrībai nav svarīgs jautājums par pārkāpumiem.
- Jānis bija ļoti noraizējies par tā laika valdnieka ētiskajiem pārkāpumiem, un viņš par to nonāca cietumā. Tagad Jānim bija arī uzdevums izcelt cilvēku grēcīgumu un līdz ar to arī vajadzību pēc Mesijas. Un viņš to darīja neatkarīgi no sekām.
- Pat ja mēs nerunājam kā Jānis, mums reizēm ir jāieņem nostāja ētiskos jautājumos un, iespējams, jākļūst nepopulāriem. Cits piemērs no politikas mums parādīja, ka pietiekami bieži ētiska rīcība ir jāskata atsevišķos gadījumos.
- Kritika var izraisīt dusmas, un ir jāmācās ar to tikt galā. Svarīgs ir arī tonis un medijs. Un mums vajadzētu iemācīties kritizēt tā, lai otrs cilvēks, ja iespējams, neapvainotos.