Ievads
Mani jau kādu laiku interesē tēma par "ugunsmūri" vai arī par "sarkanajām līnijām". Abi temati ir kaut kādā veidā saistīti.
Iepriekšējā dievkalpojuma mēģinājumā es to biju pieminējis, un starp diviem mūsu dievkalpojuma grupas dalībniekiem nekavējoties izvērsās desmit minūšu ilga diskusija, un es neko vairāk par to nebiju teicis.
Tas nozīmē, ka šī tēma kaut kādā veidā aizkustina cilvēkus un tāpēc nav sliktākā sprediķa tēma.
Pašlaik politiskajos plašsaziņas līdzekļos bieži dzirdams vārds "ugunsmūris". Mērķis ir distancēties no AfD, kā jūs, bez šaubām, esat lasījuši un dzirdējuši plašsaziņas līdzekļos.
Ugunsdroša siena burtiski ir siena, kas ir īpaši ugunsdroša un tādējādi novērš uguns izplatīšanos. Sienām un arī durvīm ir tā sauktās ugunsizturības klases. Vismaz tad, kad mēs tolaik būvējām, bija noteikums, ka sienām starp divām atsevišķām dzīvojamām vienībām jābūt ar ugunsizturības klasi F90, t. i., tām bija jāiztur ugunsgrēks 90 minūtes.
"Ugunsmūri" pastāv arī IT jomā, kur tos sauc par "ugunsmūriem", un to mērķis ir novērst ļaunprātīgu programmatūru iekļūšanu datorā vai jau esošas ļaunprātīgas programmatūras izkļūšanu no datora.
Bet tā ir tikai papildu piezīme...
Pašlaik politikā par to tiek daudz runāts. Piemēram, daudzi pieprasa, lai CDU saglabātu ugunsmūri pret AfD. Daudzi baidās, ka labēji ekstrēmistiskas idejas kļūs sociāli pieņemamas, ja viņi sadarbosies ar AfD. Es to varu saprast, un es arī neatbalstu AfD, es jau sen esmu iepazinies ar viņu programmu un man par to nav lielas domas. Bet nav svarīgi, ko es domāju politiski, es tikai vēlos ieviest šo terminu.
"Sarkanās līnijas" ir kaut kas līdzīgs ugunsmūrim. Kur man ir robeža?
Piemērs Luters
Interesants piemērs tam ir atrodams baznīcas vēsturē: Mārtiņš Luters. Vikipēdijas rakstā par Luteru (https://de.wikipedia.org/wiki/Luther) aprakstīts, ka viņam bija pilnīgas problēmas ar grēku atzīšanu un indulgenču pārdošanu tajā laikā. Saskaņā ar tā laika doktrīnu grēku grēksūdzē bija jāizrāda patiesa, visaptveroša nožēla un pēc grēku atzīšanas jāsniedz gandarījums jeb gandarīšana, ko daļēji varēja izdarīt, pērkot indulgenču vēstules.
Luters nespēja ar to samierināties. Viņš uzskatīja, ka neviens cilvēks nespēj izjust tik visaptverošu grēku nožēlu, bet grēcīgajam cilvēkam vajadzētu vērsties tikai pie Jēzus Kristus upura.
Viņš arī noliedza gandarījumu vai restitūciju, jo uzskatīja, ka attaisnošana var nākt tikai no žēlastības.
Pārdomājot Rom.1:17, viņš to saprata:
Šis Bībeles pants noveda viņu pie jaunas izpratnes par Svētajiem Rakstiem: Dieva mūžīgā taisnība ir tīra žēlastības dāvana, kas cilvēkam tiek dota tikai ticībā Jēzum Kristum. Nekādas personīgas pūles nevar piespiest šo dāvanu. Pat ticība, dāvātās žēlastības pieņemšana, nav cilvēciski iespējams darbs.
Tikai žēlastība bija Lutera ugunsmūris, aiz kura viņš vairs nevarēja atkāpties. Tad viņš tika nosodīts, bet viņu aizsargāja daži prinči, un tā radās protestantu baznīca.
Sākumposmā šīs diskusijas akadēmiskajās aprindās notika latīņu valodā. Jo īpaši debates par indulgenci sākotnēji bija saprotamas tikai speciālistu auditorijai. Pēc tam Luters uzrakstīja "Sprediķi par atlaidām un žēlastību" vācu valodā, padarot Lutera atziņas pieejamas arī nezinātājiem.
Kā šāda diskusija izskatās šodien? Baznīcas kopumā ir pakļautas spiedienam. Vai nebūtu labāk turēties kopā, nevis strīdēties?
Reformācija nebija vienīgā baznīcas šķelšanās. Vispazīstamākā bija pareizticīgo un katoļu atdalīšanās 1054. gadā.
Pirmo baptistu draudzi Anglijā nodibināja arī Tomass Helviss, kurš bija novērsies no anglikāņu baznīcas. Tas bija saistīts, piemēram, ar anglikāņu baznīcas doktrīnu par kristībām.
Vai šādām diskusijām par mācīšanu ir jēga arī mūsdienās?
Kā ir ar doktrinālajām robežām vai ugunsmūriem, piemēram, tādiem, kādus formulēja Luters? "Šeit es stāvu, es nevaru rīkoties citādi." tas ir teiciens, kas tiek piedēvēts Luteram kā viņa noslēguma vārdi Vērmas sēdē. Zinātnieku vidū nav vienprātības par to, vai viņš to tiešām ir teicis; iespējams, viņš nerīkojās tik aizvainojoši, kā viņu bieži attēlo, taču viņš tiešām nevarēja neko darīt.
Vidusmēra pilsonim, kas ir tālu no baznīcas, šādas diskusijas var vairāk atgādināt Lutera laika latīņu valodu.
Taču manai ticībai un, es gribētu apgalvot, arī mūsu ticībai šeit, draudzē, Lutera izpratne par taisnošanu ticībā ir ļoti svarīga. Mēs nevaram no tā atkāpties. Tā man ir sarkanā līnija satura ziņā.
Sarkanā līnija Bībelē
Arī Bībelē atrodam dažus pārsteidzošus izteikumus šajā virzienā, piemēram, Jēzus Kristus Lūkas evaņģēlijā 11, 23; NL
Lutera tulkojumā tas skan šādi:
Jēzus šeit skaidri aicina pieņemt lēmumu. Nav neitrālu lietu.
Kaut kas līdzīgs ir teikts par Jēzu Kristu Apustuļu darbos 4, 12; NL:
No tīri doktrināla viedokļa raugoties, tai vajadzētu būt mūsu sarkanajai līnijai, mūsu ugunsmūri. Glābšana ir tikai Jēzū Kristū, bez Jēzus Kristus mūsu kristietībai, mūsu baznīcai nav jēgas.
Sarkanās līnijas kristīgajā praksē
Kāds tam visam ir sakars ar praktisko kristiešu dzīvi?
Daži cilvēki var izbīties, kad es to izsaku tik skarbos vārdos, un baidīties, ka es tagad izsaku kādu norobežojošu apgalvojumu attiecībā pret citiem.
Es vēlētos aplūkot fragmentu no Marka 9, 38-41; NL:
Šķiet, ka šis teksts ir mazliet pretrunā ar to, ko es teicu iepriekš. Tātad tas acīmredzot nav par citu kristiešu tiesāšanu.
Mācekļi sūdzas: "Viņš nepieder pie mums, viņš nav baptistu sertificēts, viņš noteikti nedara visu pareizi".
Mums nav jāspriež vai jānovērtē citu ticība. Es domāju, ka tas skaidri izriet no šī teksta.
Mēs varam būt ceļā kopā ar Jēzu, bet mēs joprojām esam skolēni. Šī attieksme ir skaisti aprakstīta Apustuļu darbos 17:11; Jaunajā Derībā:
Šis tulkojums "neobjektīvs" ir interesants. Mēs nekad nedrīkstam pazaudēt šo izglītojamā perspektīvu, neatkarīgi no tā, cik veci mēs esam. Jo īpaši mums vienmēr jāpatur prātā, ka arī otrai personai varētu būt taisnība.
Tajā nav teikts, kā tesaloniķieši tajā laikā izturējās. Iespējams, viņi bija skeptiski noskaņoti pret Pāvilu. "Nestāsti man neko, es jau to visu zinu" vai ko līdzīgu.
Tagad šķiet, ka tas ir pretrunā iepriekš teiktajam par ugunsmūriem un sarkanajām līnijām, taču tas ir kaut kādā veidā saistīts.
Luters piederēja baznīcai un kā mūks faktiski bija spiests uzturēt šo mācību, kuru viņš atzina par maldīgu. Un viņam nācās ieņemt savu nostāju un no tā izrietošās sekas.
Mūsdienās ir sajūta, ka no mums tiek prasīts ieņemt aizvien vairāk amatu. Piemēram, vai mēs esam pret labējo ekstrēmismu, vai mēs atbalstām enerģētikas pāreju? Protams (es, protams, esmu). Ko mēs domājam par karu Ukrainā? Ko mēs domājam par vakcināciju utt. Un pieaugošā polarizācija var arvien vairāk apgrūtināt viedokļa paušanu atkarībā no tā, kurā pozīcijā atrodaties. Man personīgi daudzas lietas šķiet pašsaprotamas, bet citiem arī.
Bet atstāsim politiskos jautājumus malā.
Glābšana ir tikai Jēzū Kristū. Un mēs esam attaisnoti Dieva priekšā tikai ticībā Jēzus upurim. Tā ir mūsu ugunsmūris, mūsu sarkanā līnija, aiz kuras mēs nevaram atgriezties, tāpat kā to nevarēja izdarīt Luters.
Saskaņā ar tradīciju Luters, t.i., jaunais Luters, izskatījās diezgan piesardzīgs, trīcošs un svārstīgs. Kad Luters kļuva vecāks, viņš kļuva nedaudz atklātāks, bet tas jau ir cita tēma.
Un šāda uzvedība aptuveni atbilst arī tam, kādi bija kristieši Berejā: viņi bija mācīgi un nebija aizspriedumaini.
Tāpēc konsekventi turēsimies pie Jēzus Kristus, pie grēku piedošanas, pie taisnošanas ticībā un paliksim pazemīgi mācekļi uz ceļa, pazemīgi arī pret citiem.
Kopsavilkums
Ļaujiet man rezumēt:
- Šodien mēs domājām par ugunsmūriem un sarkanajām līnijām.
- Luters piederēja baznīcai un vairs nevarēja atbalstīt to, ko viņš atzina par maldu mācību. Viņš vienkārši nevarēja rīkoties citādi.
- Jēzus kā vienīgais ceļš, taisnība un dzīvība caur grēku piedošanu, saskaņā ar Bībeli, kristietim ir neatsverama lieta.
- Mums nav jāspriež par citiem, mēs ejam savu ceļu, cerams, bez aizspriedumiem, bet kā pazemīgi skolēni.